Francisks uzrunā Sinodes tēvus Sinodes 50. gadskārtā

Apritot Bīskapu Sinodes 50. gadskārtai, pāvests 17. oktobrī uzrunāja šobrīd notiekošās Sinodes dalībniekus. Viņš pateicās visiem, kuri šo gadu gaitā ir rūpējušies par Sinožu norisi, neaizmirstot arī tos, kuru vairs nav mūsu vidū.

Sinodi Francisks nosauca par vienu no dārgākajām pēckoncila realitātēm un augsti novērtēja tās ekumenisko garu. „Ir jāturpina šis ceļš,” teica pāvests, „pasaule, kurā dzīvojam un kuru esam aicināti mīlēt un tai kalpot arī tās pretrunās, no Baznīcas prasa sinerģiju stiprināšanu visās tās misijas jomās. Tieši sinodalitātes gājums ir gājums, ko Dievs gaida no trešā gadu tūkstoša Baznīcas.”

Pāvests atgādināja, ka vārds „Sinode” nozīmē  „iet kopā”. Iet kopā lajiem, Baznīcas ganiem, Romas bīskapam. Francisks vēlreiz uzsvēra savā enciklikā „Evangelii gaudium” teikto, ka ikviens kristītais, neraugoties uz savu funkciju Baznīcā, vai savu ticības izglītības pakāpi, ir aktīvs evaņģelizācijas subjekts un būtu nepareizi domāt par tādu evaņģelizāciju, ko veiktu vienīgi kvalificēti subjekti un kurā pārējā Dieva tauta paliktu tikai par viņu veikuma saņēmējiem.

„Kā var runāt par ģimeni, ja neuzklausām ģimenes priekus un cerības, sāpes un raizes?” jautāja Francisks. Viņš teica, ka no Svētā Gara tiek lūgts, lai Sinodes tēviem tiek dota uzklausīšanas dāvana – Dieva uzklausīšana, lai kopā ar Viņu varētu sadzirdēt tautas saucienus.

 „Visbeidzot,” teica pāvests, „sinodālā gājuma kulminācija ir Romas bīskapa uzklausīšana, kurš tiek aicināts izteikties kā „visu kristiešu gans un doktors” (Vatikāna I koncila dogmātiskā konstitūcija „Pastor Aeternus”) – nevis vadoties pēc savas persononīgās pārliecības, bet kā visas Baznīcas ticības augstākais apliecinātājs, kā „Baznīcas paklausības un konformitātes Dieva gribai, Kristus Evaņģēlijam un Baznīcas Tradīcijai garants” (Francisks, Uzruna Bīskapu Sinodes III ārkārtējai ģenerālasamblejai 2014. gada 18. oktobrī).

Pāvests piebilda, ka tas, ka Sinode rīkojas „cum Petro et sub Petro” nenozīmē brīvības ierobežojumu, bet gan vienotības garantu. Saskaņā ar Kunga gribu, pāvests ir „vienmēr pastāvošs un redzams gan bīskapu, gan visu ticīgo vienotības pamats” (Vatikāna II koncils, dogmātiskā konstitūcija Lumen gentium).

Francisks paskaidroja, ka sinodalitāte kā Baznīcu veidojoša dimensija, piedāvā adekvātas interpretācijas atslēgu, lai saprastu hierarhisko kalpošanu. Baznīca nav nekas cits, kā „iešana kopā”, tāpēc arī tās iekšienē neviens nevar būt „paaugstināts” parāks par citiem. Tieši pretēji, Baznīcā  ir nepieciešams „kļūt zemākiem”, lai kalpotu brāļiem.

Pāvests norādīja, ka Baznīcā kā otrādi apgrieztā piramīdā virsotnei ir jāatrodas zem pamata. Svētais tēvs aicināja nekad neaizmirst, ka Jēzus mācekļiem vakar, šodien un rīt vienīgā autoritāte ir kalpošanas autoritāte, vienīgā vara ir krusta vara.

Uzrunas noslēgumā Francisks pievērsās sinodalitātes īstenošanas līmeņiem. Pirmais līmenis tiek īstenots partikulārajās Baznīcās, otrais līmenis provincēs un ekleziālajos reģionos, partikulārajos koncilos un jo īpašā veidā Bīskapu konferencēs. Pāvests aicināja caur šiem organismiem veidot koleģialitātes instances, piemēram, atjaunojot dažus senās ekleziālās kārtības aspektus. Trešais un pēdējais līmenis ir universālā Baznīca. Bīskapu Sinode, kurā tiek pārstāvēts katoliskais episkopāts, kļūst par bīskapu koleģialitātes izteiksmi visas sinodālās Baznīcas iekšienē.

Baznīcas skatienam ir jāraugās uz visu cilvēci. Sinodāla Baznīca ir kā karogs pāri nācijām (sal. Is 11,12) pasaulē, kas bieži vien veselu tautu likteni nodod šauru varas grupu alkatīgajās rokās. Baznīcai, kas iet kopā ar cilvēkiem un piedalās vēstures līkločos, ir jālolo sapnis par tautu neaizskaramās cieņas atklāšanu un autoritāšu kalpošanu tām, lai civilā sabiedrība tiktu būvēta uz taisnības un brālīguma, veidojot skaistāku un cilvēka cienīgāku pasauli paaudzēm, kas nāks pēc mums.

I. Šteinerte/VR