Lai mūsu sirdī nenodziest nostalģija pēc Dieva!

„Kunga prieks ir mūsu spēks, Viņā rodam mūsu identitāti,” teica pāvests 1. oktobra Svētajā rīta Misē dienā, kad Baznīca atzīmē mazās Terēzes no Lizjē svētkus. Šī svētā Horhem Marijam Bergoljo ir īpaši tuva. Pāvests uzsvēra, ka kristietī nekad nedrīkst noslāpt nostalģija pēc Dieva, pretējā gadījumā mūsu sirds nevar svinēt svētkus.

Izraeļa tauta pēc ilgiem deportācijas gadiem atgriežas Jeruzalemē. Savu pārdomu tematu Francisks aizguva no šīsdienas pirmā Svēto Rakstu lasījuma – no Nehemijas grāmatas, lai paskaidrotu, kas ir kristieša identitāte. Arī Babilonijas trimdā tauta vienmēr atcerējās savu tēvzemi. Pēc ilgiem gadiem beidzot pienāk atgriešanās diena, Jeruzalemes atjaunošana. Nehemijs lūdz Rakstu zinātājam Esdram nolasīt tautas priekšā Likuma grāmatu. Tauta gavilē: „tā bija priecīga, taču vienlaikus raudāja, un klausījās Dieva Vārdu. Tai bija prieks un reizē asaras.”

Kunga prieks ir mūsu spēks. Kā to izskaidrot? Francisks teica, ka šī tauta ne tikai bija atradusi savu pilsētu – pilsētu, kurā bija piedzimusi, Dieva pilsētu. Šī tauta, izdzirdot Likumu, atrada savu identitāti, un tāpēc priecājās un raudāja:

„Bet tā raudāja aiz prieka, raudāja, jo bija atradusi savu identitāti, no jauna atradusi to identitāti, kas deportācijas gados bija nedaudz pazaudēta. Tas ir ilgs gājums. „Neskumstiet,” saka Nehemijs, jo „Kunga prieks ir jūsu spēks”. Tas ir prieks, ko dod Kungs, kad atrodam savu identitāti. Un mūsu identitāte pazūd gājumā, pazūd daudzās deportācijās, vai mūsu autodeportācijās, kad izveidojam ligzdu šeit, ligzdu tur, ligzdu ... nevis nostiprināmies Kunga mājās. Atrast savu identitāti.”

Pāvests tātad, mums prasa, kādā veidā var atrast savu identitāti. „Kad tu esi pazaudējis to, kas bija tavs, to, kas tev piederēja, tad tev rodas šī nostalģija un tā tevi no jauna atved mājās. Un šī tauta ar šo nostalģiju sajuta, ka ir laimīga un raudāja aiz laimes,  jo nostalģija pēc savas identitātes tai lika tās atrast. Tā ir Dieva žēlastība”. Svētais tēvs paskaidroja tuvāk:

„Ja mēs, piemēram, esam saņēmuši ēdiena pārpilnību, tad izsalkumu nejūtam. Ja esam ērti iekārtojušies, mierīgi tur, kur atrodamies, tad mums nav vajadzības doties kaut ko meklēt. Es sev jautāju, un būtu labi, ja šodien mēs visi sev pajautātu: „Vai esmu mierīgs, apmierināts, nekas man nav vajadzīgs – domāju garīgā izteiksmē – vai nav vajadzīgs manai sirdij? Vai mana nostalģija ir nodzisusi? Paraudzīsimies uz šo laimīgo tautu, kas raudāja un bija priecīga. Sirds, kurā nav nostalģijas, prieku nepazīst. Un tieši prieks ir mūsu spēks: Dieva prieks. Sirds, kura nepazīst, kas ir nostalģija, nevar svinēt svētkus. Un viss šis gājums, kas ir sācies jau pirms daudziem gadiem, noslēdzas ar svētkiem”.

 Francisks atzīmēja, ka tauta gavilē lielā priekā, jo tā bija sapratusi vārdus, kas tai tika sludināti. Tā atrada to, ko nostalģija tai lika just un iet uz priekšu”:

„Pajautāsim, kāda ir mūsu nostalģija pēc Dieva: vai esam apmierināti, esam laimīgi par to, kā ir, vai arī katru dienu jūtam vēlēšanos iet uz priekšu? Lai Kungs mums dod šo žēlastību – lai nekad, nekad, nekad mūsu sirdī nenodziest nostalģija pēc Dieva!”

I. Šteinerte/VR