Pāvests uzrunā ANO pārstāvjus Ņujorkā

Jau piekto reizi pāvests apmeklē ANO galveno mītni Ņujorkā. 1965. gadā šeit viesojās Pāvils VI, 1979. un 1995. gadā Jānis Pāvils II, 2008. gadā Benedikts XVI. Šodien, 25. septembra rītā no ANO tribīnes nāciju pārstāvjus uzrunāja Francisks. Viņš pievienojās savu priekšgājēju atzinībai par šīs organizācijas darbu un apgalvoja, ka Baznīca uz to liek lielas cerības.

Šogad ANO atzīmē savu 70. gadskārtu. Šai laikā ir izstrādāti starptautiskie cilvēktiesību normatīvi, atrisināti daudzi konflikti, veiktas miera un izlīgšanas operācijas, un gūti daudzi citi panākumi visos cilvēcisko aktivitāšu sektoros. Francisks teica, ka tas viss veido gaismu, kas izklīdina tumsību, ko sastāda nekontrolētas ambīcijas un kolektīvie egoismi. Lai arī pastāv daudzas neatrisinātas problēmas, ir skaidrs, ka trūkstot šai starptautiskajai aktivitātei, cilvēce nespētu izdzīvot savas potencialitātes nekontrolētas izmantošanas rezultātā.

Pāvests pateicās visiem vīriešiem un sievietēm, kas ar lojalitāti un uzupurēšanās garu ir kalpojuši cilvēcei šais 70 gados. Francisks īpaši atcerējās tos, kuri ir atdevuši savu dzīvību par mieru un izlīgšanu starp tautām, sākot no Dāga Hammarskjolda līdz daudziem visu pakāpju funkcionāriem, kuri ir miruši miera un izlīgšanas humanitārajās misijās. 

„ANO uzdevums, sākot no Preambulā izteiktajiem postulātiem un pirmajiem Konstitucionālās Hartas paragrāfiem, var tikt uzlūkoti kā tiesību suverenitātes attīstība, apzinoties, ka taisnība ir nepieciešamais rekvizīts, lai īstenotu universālā brālīguma ideālu. Šai kontekstā ir svarīgi atcerēties, ka varas ierobežošana ir tiesību jēdziena neatņemama ideja. Dot katram to, kas tam pienākas, saskaņā ar taisnības klasisko definīciju, nozīmē, ka neviens indivīds, vai grupa nevar sevi uzskatīt par visvarenu, kam pieder autoritāte samīdīt citu personu, vai sociālo grupu cieņu un tiesības. Varas – politiskās, ekonomiskās, militārās, tehnoloģiskās utt. sadale starp subjektu daudzumu un juridiskas reglamentācijas sistēmas izveidošana katra interešu aizstāvībai, panāk varas ierobežošanu.”

Pāvests atzīmēja, ka šodien pasaules panorāmā iezīmējas daudzas viltus tiesības un tai pašā laikā pastāv plaši sektori, kas kļuvuši par ļaunas varas uzurpēšanas upuriem. Cieš apkārtējā vide un tiek atstumti daudzi vīrieši un sievietes. Tie ir divi, cieši vienoti sektori, ko politiskās un ekonomiskās attiecības savā pārākumā ir pārvērtušas par trauslām realitātes daļām. Pāvests aicināja nekavējoties iestāties par to tiesībām, stiprinot vides aizsardzību un darīt galu atstumšanai.

Francisks norādīja, ka egoistiska un neierobežota tieksme pēc varas un materiālās labklājības ved pie materiālo līdzekļu sagrābšanas, atstumjot vājākos un mazāk izveicīgos. „Ekonomiskā un sociālā atstumtība ir pilnīga cilvēciskā brālīguma liegšana un smags atentāts pret cilvēka tiesībām un dabu,” sacīja pāvests.

Nabadzīgie ir tie, kas no šiem atentātiem cieš visvairāk – viņi ir sabiedrības atstumti, kuriem jāpārtiek no pārpalikumiem un jācieš no videi nodarīto postījumu sekām. Pāvests teica: „Šīs situācijas dramatisms ar savām sekām man kopā ar visu kristīgo tautu un daudziem citiem liek apzināties arī savu atbildību, tādēļ paceļu balsi kopā ar tiem, kas ilgojas pēc neatliekamiem un efektīviem risinājumiem.”

Kā svarīgu cerības zīmi pāvests izcēla „Atbalstāmās attīstības agendu 2030” un Parīzē gaidāmo konferenci par klimatiskajām izmaiņām. Pasaule visām valdībām prasa pieņemt konkrētus un nekavējošus mērus, lai saglabātu dabisko vidi un uzvarētu sociālās un ekonomiskās atstumtības fenomenu ar tā bēdīgajām sekām, kuru vidū ir cilvēku tirdzniecība, orgānu un cilvēka audu tirdzniecība, bērnu seksuālā izmantošana, vergu darbs, prostitūcija, narkotiku un ieroču tirdzniecība, starptautiskais terorisms un organizētā noziedzība.

„Šīs situācijas ir tik plašas un tik milzīgs skaits ir nevainīgo cilvēku dzīvību, ka ir jāizvairās no jebkādiem kārdinājumiem krist nominālismā ar mierinošu efektu uz sirdsapziņām. Ir jārūpējas, lai mūsu institūcijas patiešām spētu būt efektīvas šai cīņā pret jau minēto sodību,” teica pāvests.

Svētais tēvs norādīja, ka runa ir par konkrētiem vīriešiem un sievietēm, kuri cieš un lai tie varētu izbēgt no galējas nabadzības, ir jāļauj viņiem pašiem būt par sava likteņa kalējiem. Tas prasa ievērot tiesības uz izglītību, tai skaitā arī meitenēm, kuras dažos pasaules reģionos ir atstumtas no skolām, ir jāstiprina ģimeņu tiesības izglītot savus bērnus, tāpat arī Baznīcu un citu sociālo agregāciju tiesības atblastīt ģimenes savu bērnu izglītošanā.

Tai pašā laikā pāvests aicināja valdības darīt visu iespējamo, lai visi varētu baudīt minimālo materiālo un garīgo bāzi, kas ir nepieciešama cilvēka cieņai un ģimenes uzturēšanai. Šim minimumam materiālajā izteiksmē ir trīs vārdi: mājoklis, darbs un zeme, bet garīgajā izteiksmē: gara brīvība, kas ietver arī reliģisko brīvību, tiesības uz izglītību un citas civilās tiesības. Šiem cilvēka integrālas attīstības pīlāriem ir kopējs pamats, proti, tiesības uz dzīvību, un plašākā nozīmē, tiesības uz cilvēka dabas pastāvēšanu.

Francisks uzrunā pieskārās ekoloģiskajai krīzei, kas iznīcinot bioloģisko daudzveidību, briesmām var pakļaut jau paša cilvēku dzimuma eksistenci. Vides aizsardzība prasa morālā likuma ievērošanu, kas ir ierakstīts cilvēka dabā un kas sastāv no dabiskajām atšķirībām starp vīrieti un sievieti, kā arī absolūto dzīvības respektu visās tās fāzēs un dimensijās.

Svētais tēvs akcentēja, ka visu tiesību noliegums un dramatiska agresija pret vidi ir karš. „Ja vēlamies integrālu cilvēka attīstību visiem, tad ir nenogurstoši jāstrādā, lai izvairītos no kara starp nācijām un tautām,” teica Francisks. Šai ziņā fundamentālās juridiskās normas ir ietvertas ANO Hartā, kas ir obligāts taisnības atsauksmes avots.

ANO Hartas Preambula un pirmais paragrāfs satur starptautiskās juridiskās kārtības pamatus. Šeit tiek runāts par mieru, mierīgu konfliktu atrisināšanu un draudzīgu attiecību attīstīšanu starp nācijām. Ar šiem apgalvojumiem tiek liegta vienmēr klātesošā tendence izplatīt ieročus, jo īpaši masu iznīcināšanas ieročus, kādi ir atomieroči. Pāvests teica, ka ētika un tiesības, kas ir balstīti uz savstarpējas iznīcināšanas draudiem un visas cilvēces iespējamo iznīcināšanu, ir pretrunīgi un nozīmē krāpšanu attiecībā pret visu ANO konstrukciju, kas tādā veidā kļūtu par „apvienotajām baiļu un neuzticības nācijām”. Svētais tēvs aicināja darboties pasaules bez atomieročiem labā.

Pāvests atkārtoti apelēja pie starptautiskās kopienas sirdsapziņas sakarā ar sāpīgo situāciju Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un citās Āfrikas zemēs, kur kristieši kopā ar citām kultūras un etniskajām grupām, kā arī ar tiem, kas pieder vairākuma reliģijai, taču neļaujas naidam un ārprātam, ir pakļauti kulta vietu, kultūras mantojuma un mājokļu iznīcināšanai, un spiesti bēgt, vai par piederību mieram un labajam samaksāt ar savu dzīvību, vai verdzību.

Francisks teica, ka šī realitāte prasa sirdaspziņas pārbaudi no tiem, kas ir atbildīgi par starptautisko lietu vadību – ne tikai reliģisko un kultūras vajāšanu gadījumos, bet arī katrā konflikta situācijā, tādās, kas norisinās Ukrainā, Sīrijā, Irākā, Lībijā, Dienvidsudānā un Lielo ezeru reģionā. Pāvests atgādināja, ka aiz katra konflikta slēpjas konkrētas sejas, karos un konfliktos cieš cilvēki, mūsu brāļi un māsas, vīrieši un sievietes, jaunieši un veci ļaudis, bērni, kas raud, cieš un mirst.

Svētais tēvs pievērsās vēl vienam konfliktualitātes veidam, kas klusi nogalina miljoniem cilvēku. Tas ir narkobizness. Pāvests to nosauca par karu, kas tiek paciests un pārāk vāji novērsts.

Noslēdzot uzrunu, Francisks uzsvēra, ka kopējai cilvēku mājai ir jābalstās uz pareizu sapratni par universālo brālīgumu un uz katras cilvēka dzīvības sakralitāti. Tāpat kopējā cilvēku māja ir jāceļ uz izpratni par radītās dabas sakralitāti. Šāda sapratne un respekts prasa augstāko gudrības pakāpi, kas pieņem transcendento, atsakās no visvarenas elites veidošanas un saprot, ka individuālās un kolektīvās dzīves pilnīgā jēga ir rodama bezinterešu kalpošanā citiem, kā arī apdomīgā radītā izmantošanā kopējā labuma dēļ.

Pāvests atzīmēja, ka mūsdienu savstarpēji saistītā pasaule pieredz aizvien lielāku sociālo fragmentāciju, kas briesmām pakļauj katru sociālās dzīves pamatu un galu galā nostāda vienu pret otru, lai aizsargātu savas intereses. ANO viesis aicināja neatstāt „dažus uzdevumus” nākotnei, jo nākotne prasa kritiskus un globālus lēmumus pasaules konfliktu priekšā, kas vairo atstumto un trūcīgo skaitu.

Pāvests atzīmēja, ka ANO starptautiskā juridiskā konstrukcija, kas ir uzlabojama tāpat kā viss cilvēciskais darbs, var būt par ķīlu drošai un laimīgai nākotnei. Tāda tā būs, kad valstu pārstāvji pratīs atteikties no sektoriālām interesēm un ideoloģijām, un tiekties pēc kopējā labuma. 

Svētais tēvs novēlēja visiem valstu pārstāvjiem un visām tautām Visaugstākā svētību, mieru un labklājību.

I. Šteinerte/VR