Ģimene - pretinde individuālismam un manipulācijām

Pāvesta vizītes Kubā pēdējais notikums bija tikšanās ar ģimenēm. Tā notika 22. septembra priekšpusdienā (pulksten 18.00 pēc Latvijas laika) Santjago de Kubas katedrālē. Bez ģimenes un bez mājas siltuma mūsu dzīve paliek tukša – uzsvēra Francisks. Taču būt kopā ar ģimeni nozīmē justies kā mājās. Svētais tēvs atzina, ka šī tikšanās ir kā „ķirsītis uz tortes”. Viņš pateicās Kubas ģimenēm un visiem kubiešiem par to, ka tie šajās dienās ļāva viņam sajusties kā mājās. Uzrunā viņš atgādināja to, cik svarīgi ir ģimenes locekļiem sanākt kopā, piemēram, kaut vai uz vakariņām.

Atsaucoties uz Jāņa evaņģēlija fragmentu par Jēzus klātbūtni Kānas kāzās, pāvests norādīja, ka Dieva Dēls sāk savu atklāto darbību šajā pasaulē ar kāzām un ar ģimeni. Šodien Viņš ienāk arī mūsu ģimenēs. Svētie Raksti vēstī, ka Jēzus bieži vien ir kopā ar cilvēkiem gan pusdienās, gan vakariņās. Apmeklējot ģimenes un ēdot kopā ar tām, Jēzus atklāja Dieva mīlestības plānu. Viņam netraucēja, ja pie viena galda sēdēja muitnieki un grēcinieki.

Uzrunas turpinājumā Francisks padalījās arī savā pieredzē. Atceros – viņš sacīja – ka manā iepriekšējā diecēzē daudzas ģimenes man stāstīja, ka vienīgais brīdis, kad varēja pabūt kopā, bija vakariņas. Tad visi bija atgriezušies no darba un bērni bija pabeiguši pildīt mājasdarbus. Tas bija īpašs moments ģimenes dzīvē. Tad varēja parunāt par to, kā katram bija pagājusi diena, ko katrs bija darījis, pēc tam tika sakārtota māja, dabūts apģērbs un runāts par nākamo dienu pienākumiem. Kāds šajā brīdī ir arī noguris, starp vīru un sievu notiek arī kāds strīds, bet nevajag baidīties. Es vairāk bīstos no tādiem laulātajiem, kuri saka, ka nekad nav strīdējušies. Tas notiek reti – teica Svētais tēvs.

Turpinot, Francisks paskaidroja, ka Jēzus izvēlas šos brīžus, lai atklātu mums Dieva mīlestību. Jēzus izvēlas šīs iespējas, lai ienāktu mūsu mājās un palīdzētu mums saskatīt, kas Svētais Gars ir dzīvs un darbojas mūsu ikdienā. Tieši mājās iemācāmies būt solidāri un atvērti, novērtēt dzīvību kā svētību un saskatīt, ka esam vajadzīgi viens otram, lai ietu uz priekšu. Tieši mājās piedzīvojam piedošanu un esam aicināti nemitīgi piedot un pārveidoties. Mājās nav vietas „maskām”, nevaram izlikties. Mēs esam tādi kādi esam, un esam aicināti meklēt otra cilvēka labumu. Ģimene tiek dēvēta par „mājas Baznīcu”, jo pateicoties ģimenes siltumam, ticība var visu caurstrāvot, izgaismot un piepildīt. Šādos brīžos, ko tikko pieminējām, ģimenes locekļi atklāj to, cik konkrēta un darbīga ir Dieva mīlestība. Šodien daudzās ģimenēs vairs nav laika pabūt kopā, dalīties. Daudzi neprot gaidīt, lūgt piedošanu, pateikties. Māja paliek tukša. Tur vairs nav attiecību, nav kontaktu, nav tikšanās. Iestājas tukšums. „Nesen kāds cilvēks, kas ar mani strādā, man stāstīja”, sacīja pāvests, „ka viņa sieva un bērni aizbrauca atvaļinājumā un viņš palika mājās viens pats. Pirmo dienu bija „miers”, viss bija labi, bet jau trešajā dienā, viņš teica: ‘Gribu, lai viņi atgrieztos atpakaļ’. Viņš juta, ka nespēj dzīvot bez savas sievas un bērniem”.

„Bez ģimenes un bez mājas siltuma mūsu dzīve kļūst tukša”, uzsvēra Francisks, norādot, ka ģimene mūs pasargā no sadrumstalošanās jeb sašķelšanās un kļūšanas par masu. Abos gadījumos cilvēki pārvēršas par izolētiem indivīdiem, kurus var viegli manipulēt un vadīt. Šķelšanās sabiedrībā vai tās pārvēršanās par masu ir sekas saišu pārrāvumam ģimenē. Ģimene ir cilvēcības skola, kur iemācāmies ielikt visu savu sirdi otra cilvēka vajadzībās, būt vērīgiem pret citiem. Tāpēc, neskatoties uz dažādām problēmām, pāvests aicināja uztvert ģimeni nevis kā problēmu, bet kā svētību. Protams, neviena ģimene nav perfekta, neviens laulātais nav pilnīgs, ne vecāki, ne bērni nav perfekti, bet tas netraucē apgalvot, ka tieši ģimenē jāmeklē nākotnes cerība. Kādu pasauli gribam atstāt saviem bērniem? Atbildi uz šo jautājumu jāmeklē saistībā ar ģimeni. Svarīgi ir rūpēties par ģimenēm, tās sargāt, jo tieši ģimenes ir īstās nākotnes skolas, brīvības spraudziņas un cilvēcības centri.

Pāvests pastāstīja, ka trešdienas vispārējo audienču laikā Svētā Pētera laukumā māmiņas, kuras gaida bērnu, bieži vien viņam lūdz svētīt viņu klēpi. Svētais tēvs to labprāt dara un vēl, lai bērniņš piedzimtu un augtu vesels. Viņš atgādināja, ka katrs bērns nes svētību. Tāpēc ne velti saka, ka šīs sievietes ir „mātes cerībās”. Homīlijas noslēgumā Francisks pieskārās Euharistijai un tās saiknei ar ģimeni, un atgādināja, ka pēc dažām dienām kopā ar ģimenēm no visas pasaules piedalīsies Starptautiskajā Ģimeņu saietā Filadelfijā, bet jau pēc dažām nedēļām – ģimenes tēmai veltītajā Bīskapu sinodē Romā. Svētais tēvs aicināja visus klātesošos lūgties par šiem diviem grandiozajiem notikumiem, lai mēs prastu visi kopā rūpēties par ģimeni un atklātu savā vidū Dieva klātbūtni.

Atvadoties no Kubas, pāvests pateicās kubiešiem par viņa sirsnīgo uzņemšanu un īpaši apsveica visus vecvecākus, un bērnus un jauniešus, jo no pirmajiem varam daudz ko mācīties, bet otrie ir tautas cerība un spēks. Francisks lūdza visus lūgties par viņu un deva savu svētību.

J. Evertovskis / VR