Sekot krustam, lai uzvarētu ļaunā kārdinājumus

„Lai ietu uz priekšu pa kristīgās dzīves ceļu, ir jāpazemojas tāpat kā Jēzus krustā,” 14. septembra rītā, Svētās Mises laikā teica pāvests. Krusta Paaugstināšanas svētkos Francisks brīdināja, lai sargāmies no velna, kas mūs apmāna un noved postā.

Sargāties no ļaunā kārdinājumiem aicina arī šīsdienas Svēto Rakstu lasījums. Radīšanas grāmatā tiek attēlota viltīga čūska, kurai piemīt arī savs valdzinājums, lai pievilinātu cilvēkus. Čūskas, jeb sātana skaudības un melu dēļ pasaulē ienāca ļaunums. Viņa pavedināšanas spēja ir tā, kas mūs dzen postā:

„Tev tiek apsolītas daudzas lietas, bet atmaksas brīdī tiek maksāts ar ļaunu. Velna samaksa ir ļauna. Taču viņam piemīt spēja pavedināt un savaldzināt. Pāvils dusmojas uz Galatijas kristiešiem un saka: „kas jūs  pavedināja?” Jūs, kas tikāt aicināti uz brīvību, kas jūs pavedināja? Viņus pavedināja čūska. Un tas nav nekas jauns, tas bija jau izraeliešu tautas apziņā.”

Pāvests pakavējās pie fakta, ka Kungs lika Mozum izveidot bronzas čūsku, sakot, ka tas, kas to uzlūkos, tiks izglābts. Tas ir tēlains apzīmējums, pravietojums, apsolījums, ko nav viegli saprast, jo Jēzus pats paskaidro Nikodemam, ka tāpat kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, ir vajadzīgs, lai tiktu paaugstināts Cilvēka Dēls, lai katrs, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi.”

„Tātad,” paskaidroja pāvests, „šī bronzas čūska bija Jēzus tēls, kurš pacelts uz krusta”:

„Bet, kāpēc Kungs izmantoja tik neglītu, tik ļaunu tēlu? Vienkārši tāpēc, ka Viņš ir nācis, lai uzņemtos uz sevis visus mūsu grēkus. Un Viņš kļuva vislielākais „grēcinieks”, lai arī neizdarīja nevienu grēku. Un Pāvils mums saka: „Viņš apgrēkojās mūsu dēļ,” „Viņš kļuva par čūsku.” Tas ir neglīti! Taču Viņš kļuva „grēcinieks”, lai mūs izglābtu, tieši to nozīmē šīsdienas liturģiskā vēsts, proti, ceļu, ko gājis Jēzus.”

Dievs kļuva Cilvēks un uzņēmās grēku. Neraugoties uz savu Dieva stāvokli, Jēzus neuzskatīja par privilēģiju būt kā Dievam, bet iztukšoja sevi, pieņemdams kalpa stāvokli, kļūdams līdzīgs cilvēkiem, pazemoja sevi, būdams paklausīgs līdz pat nāvei – nāvei krustā.

Jēzus noliedza pats sevi, uzņēmās grēku mūsu dēļ – Viņš, kurš grēku nepazina. Pāvests teica, ka tas ir noslēpums.

„Kad raugāmies uz Jēzu Krustā – ir skaisti zīmējumi – bet realitāte ir cita: Viņam bija noplēstas visas drēbes, un Viņš asiņoja mūsu dēļ. Tas ir ceļš, ko Viņš uzņēmās, lai uzvarētu čūsku. Raudzīties uz Jēzus Krustu, bet ne uz tiem mākslinieciskajiem, skaisti veidotajiem krustiem! Un raudzīties uz Viņa gājumu, uz Dievu, kas noliedza pats sevi un pazemojās, lai mūs izglābtu. Arī tas ir kristieša ceļš. Ja kristietis vēlas iet uz priekšu pa kristīgās dzīves ceļu, tad viņam ir jāpazemojas, kā pazemojās Jēzus. Tas ir pazemības ceļš – jā, bet arī pazemojumu panešana, kā tos panesa Jēzus”.

Krusta Paaugstināšanas svētkos pāvests lūdza žēlastību no Dievmātes „raudāt aiz mīlestības, raudāt aiz pateicības, jo mūsu Dievs tik ļoti mūs ir mīlējis, ka sūtīja savu Dēlu pazemoties un noliegt sevi, lai mūs izglābtu.”

I. Šteinerte/VR