Piedot, lai arī mums tiktu piedots!

Pāvesta homīlijā šīrīta Svētajā Misē dominēja divi jēdzieni „miers” un „izlīgšana”. Francisks nosodīja tos, kuri ražo ieročus, lai nogalinātu karos, kā arī izcēla konfliktus kristīgo kopienu iekšienē. Bez tam, Svētais tēvs rosināja priesterus, lai viņi ir žēlsirdīgi kā Kungs Jēzus.

Jēzus ir miera princis, jo mūsu sirdīs rada mieru. Bet, vai mēs pateicamies Jēzum par šo miera dāvanu, ko no Viņa esam saņēmuši? Francisks atzīmēja, ka ik dienas redzam un lasām, ka pastāv kari, iznīcīnāšana, ienaids, nepatika pret citu.

„Arī šodien ir vīrieši un sievietes, kas daudz strādā – patiešām daudz strādā, lai saražotu ieročus, kuri iznīcina, ieročus, kuri beigās tiek apslacīti ar daudzu nevainīgo asinīm. Pasaulē plosās kari! Ir kari un ir ļaunums, kas liek sagatavoties karam, sagatavot ieročus, ko izmantot pret otru, lai nogalinātu. Miers paglābj, miers tev liek dzīvot, liek augt, bet karš tevi padara par neko, tas ierauj bezdibenī”.

„Tomēr,” piebilda pāvests, „karš nav tikai tas vien. Karš pastāv arī mūsu kristīgajās kopienās, starp mums”. Padoms, ko šodien sniedz liturģija, ir „lai jūsu vidū valda miers!” Piedošana ir atslēgas vārds: „Kā Kungs jums ir piedevis, tā piedodiet arī jūs!”

„Ja tu neproti piedot, tad neesi kristietis,” turpināja Francisks. Tad tu nevari saņemt Kristus mieru, Kristus piedošanu. Katru dienu, kad lūdzam „Tēvs mūsu!”, sakām „piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Tas ir nosacījums!

Pāvests norādīja, ka ir nepieciešama kristīgā pacietība. Viņš atgādināja, ka kristiešu vidū ir daudz varonīgu sieviešu, kas ģimenes labā pacieš daudz brutalitātes, daudz netaisnību. Pacieš un iet uz priekšu ar visu ģimeni. Tāpat ir daudz varonīgu vīriešu, kas pacieš to, ka ir jāceļas agri no rīta un jāiet uz darbu – bieži vien netaisnīgu, maz apmaksātu darbu, lai atgrieztos vēlu vakarā un uzturētu sievu un bērnus. Tie ir „taisnīgie”. Taču, ir arī tādi, kas liek strādāt mēlei un kuri izraisa karu, jo mēle nogalina, tā liek karot.

Ir arī cits atslēgas vārds, ko saka Jēzus Evaņģēlijā. Šis vārds ir „žēlsirdība”. Ir svarīgi citus saprast, nevis nosodīt! Ja neesi žēlsirdīgs, tad riskē, ka arī Kungs nebūs žēlsirdīgs pret tevi, jo mēs tiksim tiesāti pēc tā, kā tiesājam citus.

Homīlijas noslēgumā pāvests vērsās pie priesteriem:

„Ja esi priesteris un nejūties žēlsirdīgs, tad saki savam bīskapam, lai dod tev administratīvu darbu, bet nekāp, lūdzu, konfesionālā! Priesteris, kurš nav žēlsirdīgs, konfesionālā nodara daudz ļaunuma. Viņš cilvēkus šausta. „Nē, tēvs, es esmu žēlsirdīgs, bet nedaudz nervozs. Patiešām! Pirms iet uz konfesionālu, ej pie ārsta, lai iedod tev tableti nervu nomierināšanai. Taču esi žēlsirdīgs! Un mums visiem ir jābūt žēlsirdīgiem citam pret citu. „Bet tas izdarīja to... bet ko viņam izdarīju es?” „Viņš ir lielāks grēcinieks par mani!" Kurš gan var teikt, ka cits ir lielāks grēcinieks par mani? Neviens no mums to nevar teikt! To zina tikai Kungs!”

Francisks mudināja sekot svētā Pāvila ieteikumam ietērpties sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā un pacietībā. Tas ir kristīgais dzīves stils, stils, ar kādu Jēzus panāca mieru un izlīgšanu. Nevis augsprātība, nosodījums, vai citu aprunāšana. Noslēgumā pāvests lūdzās, lai Kungs mums visiem dod žēlastību paciest citam citu, piedot, būt žēlsirdīgiem, kā Kungs ir žēlsirdīgs pret mums.

I. Šteinerte/VR