Atbrīvoties no noslēgšanās sevī un egoisma

Jēzus pilnībā atjauno cilvēka sakarus ar Dievu un citiem cilvēkiem – kā tas notiek, to mums atklāj parastā liturģiskā laika 23. svētdienai veltītais Evaņģēlija fragments par kurlmēmā cilvēka izdziedināšanu (sal. Mk 7, 31-37). Komentējot šo fragmentu, pāvests pirms mariāniskās lūgšanas „Kunga eņģelis” uzsvēra, ka Dievs ir atvērts un nemitīgi kontaktējas ar cilvēci, bet mēs, diemžēl, nereti esam noslēgušies sevī un nepieejami. Ko varam darīt, lai mēs atvērtos Dievam un līdzcilvēkiem?

Evaņģēlists Marks runā par Jēzus paveikto brīnumu, proti, par kurlmēmā izdziedināšanu. Francisks paskaidroja, ka brīnums notika Dekapoles apvidū, tas ir, pagānu teritorijā. Tāpēc kurlmēmais, kas tiek atvests pie Jēzus, simbolizē neticīgo, kurš veic savu ticības ceļu. Viņa kurlums nozīmē nespēju sadzirdēt un saprast ne vien cilvēku teikto, bet arī Dieva Vārdu. Taču Sv. Pāvils mums atgādina, ka ticība rodas no sprediķošanas dzirdēšanas (sal. Rom 10, 17). Lai izdziedinātu kurlmēmo, Jēzus vispirms viņu aizved savrup no ļaudīm. Viņš negrib lieki reklamēties, kā arī negrib, lai Viņa vārdu noslāpētu apkārtējo pļāpāšana. Šajā sakarā pāvests uzsvēra: „Lai mēs pieņemtu Dieva Vārdu, ko Kristus mums dāvā, kā Vārdu, kas dziedina, nes samierināšanos un ļauj atjaunot savstarpēju komunikāciju, ir vajadzīgs klusums. Pēc tam tiek īpaši norādīts uz diviem Jēzus žestiem. Viņš pieskaras kurlmēmā ausīm un mēlei. Lai atjaunotu attiecības ar cilvēku, kurš ir „nobloķējies” un nespēj komunicēties, Jēzus vispirms mēģina nodibināt kontaktu. Taču brīnums ir dāvana no augšienes, ko Jēzus lūdz Tēvam. Tāpēc Viņš paceļ acis uz debesīm un saka: „Atveries!”. Un kurlmēmā ausis atveras, viņa mēles saišķis atraisās un viņš sāk pareizi runāt (sal. 7, 35)”.

Ko mēs varam mācīties no šīs epizodes? Svētais tēvs, pirmkārt, norādīja, ka Dievs nav noslēgts sevī, bet ir atvērts un nodibina ar cilvēci sakarus. Viņš savā neizmērojamajā žēlsirdībā pārkāpj bezgalīgo atšķirību, kāda pastāv starp Viņu un mums, un iziet mums pretī. Lai īstenotu šo saskarsmi ar cilvēku, Dievs kļūst Cilvēks. Jēzus ir diženais „tiltu veidotājs”. Viņš veido vienotības tiltu starp sevi un cilvēci. Otrkārt, pāvests norādīja, ka minētais Evaņģēlija fragments runā arī par mums. Bieži vien mēs dzīvojam noslēgušies sevī un veidojam daudzas nepieejamas un neviesmīlīgas saliņas. Kas attiecas pat uz viselementārākajām savstarpējām attiecībām, nereti pietrūkst atvērtības un saskarsmes – bieži vien noslēgtība valda starp laulātajiem, ģimenē, draudzē un valstī. Tas nav no Dieva – uzsvēra Francisks. Tas ir mūsu grēks. Šādas situācijas veidojam mēs paši.

Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja, ka Kristības rituālā ir iekļauts tieši šis Jēzus žests un vārds: „Effata”, tas ir, „Atveries!” Saņemot šo sakramentu, notiek brīnums, proti, mēs tiekam izdziedināti no „egoisma kurluma” un no „noslēgšanās sevī un grēka mēmuma”. Mēs kļūstam par Dieva bērniem – saņemam jaunu dzīvi un tiekam iekļauti lielajā Dieva bērnu saimē, tas ir, Baznīcā. Mēs saņemam spēju sadzirdēt Dieva Vārdu un nodot to tālāk tiem, kuri to nekad nav dzirdējuši vai ir aizmirsuši, vai apslāpējuši zem ikdienas rūpju un pasaulīgo maldu nastas. Izcilu priekšzīmi tam, kā vajag klausīties Dieva Vārdu un būt priecīgiem šī Vārda lieciniekiem, mums rāda Dievmāte. Francisks aicināja lūgties, lai viņa palīdz mums būt par nenogurstošiem ticības lieciniekiem un atklāt cilvēkiem, kurus savā ceļā sastopam, Kunga brīnumu darbus.

J. Evertovskis / VR