Nē – karam un vardarbībai, jā – dialogam un mieram!

Kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš ticētu? – atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta uzrunā Romas iedzīvotājiem un visiem svētceļniekiem, ko viņš sacīja 9. augustā pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”. Komentējot svētdienai veltīto Jāņa evaņģēlija fragmentu (sal. Jņ 6, 41-51), Francisks uzsvēra, ka ticība ir attiecības starp cilvēku, tas ir, starp visiem mums, un Jēzus Personu. Šajās attiecībās izšķirošu lomu spēlē Tēvs un Svētais Gars, tomēr svarīga loma pienākas arī pašam cilvēkam. Tikšanās noslēgumā pāvests kārtējo reizi vērsās pret kariem un vardarbību.

„Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani ir sūtījis, viņu neatved”, saka Jēzus. Nedaudz tālāk Viņš piebilst: „Kas tic, tam ir mūžīgā dzīve”. Pāvests norādīja, ka šie vārdi ieved mūs ticības dinamikā. „Lai ticētu Jēzum, nepietiek Viņu satikt, nepietiek lasīt Bībeli, Evaņģēliju”, viņš teica. „Protams, tas ir svarīgi, bet ar to nepietiek. Nepietiek būt arī par brīnuma aculiecinieku – kā tas bija maizes pavairošanas gadījumā. Daudzi cilvēki atradās ciešā kontaktā ar Jēzu, bet tomēr viņam neticēja. Tieši pretēji, tie Viņu pat nievāja un notiesāja.”

Turpinot, Francisks uzdeva jautājumu, kāpēc tā notiek? Kāpēc cilvēki nepieņēma Jēzu, neticēja Viņam? Kāpēc tā notiek arī mūsdienās? Vai Debesu Tēvs viņus nepiesaista pie sevis? Vai Viņš nedod tiem ticības dāvanu. Nē, Dievs vienmēr mums dod šo dāvanu – atzina Svētais tēvs. Dievs vienmēr mūs aicina pie sevis. Cilvēki nepieņēma Jēzu tāpēc, ka viņu sirdis bija aizvērtas Dieva Svētā Gara darbībai. „Ja tava sirds ir aizslēgta, tad ticība tur nevar ienākt”, atgādināja pāvests. Tēvs vienmēr mūs aicina un ved pie Jēzus. Jautājums ir par to, cik mēs esam atvērti Viņa aicinājumam. Vai mēs atveram Viņam savas sirds durvis vai tās aizslēdzam ciet?

Pāvests norādīja, ka ticība ir kā sirds dziļumos iesēta sēkla, kas izdīgst tad, kad atveramies, atmetam visus aizspriedumus un ļaujam, lai Tēvs mūs ved pie sava Dēla. Kad mūsu sirds ir atvērta, tad ieraugām Jēzū Dieva vaigu un sadzirdam Viņa vārdu kā Dieva Vārdu. Tad Svētais Gars ieved mūs šajās mīlestības un dzīvības attiecībās, kādas pastāv starp Jēzu un Dievu Tēvu. Ja mums ir ticība, tad varam saprast arī Jēzus vārdus par „dzīvo Maizi, kas nākusi no debesīm”. „Kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžam. Un maize, kuru es došu, ir mana Miesa par dzīvi pasaulei”. Komentējot šo fragmentu, Francisks atgādināja, ka Jēzū, Viņa „Miesā”, tas ir, Viņā kā cilvēkā ir ietverta visa Dieva mīlestība, kas ir Svētais Gars. Tas, kurš savu sirdi atver šai mīlestībai, iet ar ticību pie Jēzus un saņem no Viņa mūžīgo dzīvi. Šajā ziņā izcilu paraugu mums ir atstājusi Dievmāte. Noslēgumā pāvests piebilda, ka ticības dāvana nav privātīpašums. Mēs esam aicināti tajā dalīties, lai pasaulei būtu dzīvība.

Pēc lūgšanas „Kunga eņģelis” Svētais tēvs atskatījās uz traģiskajiem notikumiem, kas tieši pirms 70 gadiem risinājās Japānā. 1945. gada 6. un 9. augustā uz Hirosimu un Nagasaki tika nomestas atombumbas. Viņš atgādināja, ka šī traģēdija mudina mūs lūgties un iesaistīties miera veicināšanas labā, lai izplatītu pasaulē brālības ētiku un radītu mierīgas savstarpējas sadzīvošanas atmosfēru. „Nē karam, nē vardarbībai, jā dialogam, jā mieram!”, uzsvēra pāvests. Viņš kārtējo reizi atgādināja, ka karojot, cilvēce vienmēr paliek zaudētāja! Vienīgais veids kā uzvarēt karu, ir nekarot!

Uzrunā Francisks pievērsās arī situācijai Salvadorā, kur tauta cieš no nabadzības, ekonomiskās krīzes un pieaugošās vardarbības. Svētais tēvs iedrošināja visus būt vienotiem cerībā un turēties, kā arī mudināja ticīgos lūgties, lai šajā Latīņamerikas zemē uzplaukst miers un taisnība. Noslēgumā pāvests sveica visus svētceļniekus.

J. Evertovskis / VR