Svētā Brigita – ģimenes māte, klostermāsa, Baznīcas doktore

Šodien Baznīca godina Eiropas debesīgo aizbildni, svēto Brigitu, kas ir dzimusi 1303. gadā Finstas pilsētiņā Zviedrijā netālu no Upsalas. Viņa piedzima aristokrātiskajā Folkungu dzimtā, kas ir cēlusies no kristīgā karaļa Sverkera I. Brigitas tēvs bija Upplanas reģiona gubernators un tiesnesis. Māte Ingeborga arī piederēja dižciltīgai dzimtai. Ģimenē bez Brigitas bija vēl seši bērni. Pēc mātes nāves, 12 gadu vecumā meitene tika aizsūtīta nostiprināt savu formāciju pie tantes. Būdama vēl pusaudze, viņa noklausījās sprediķi par Jēzus ciešanām un pirmoreiz savā dzīvē guva mistisko pieredzi, kurā sarunājās ar cietošo Kristu. Saņēmusi atbildi, ka ciest Kungam liek visi, kas Viņu ir aizmirsuši un panicinājuši Viņa mīlestību, Brigita cieši apņēmās mīlēt Viņu vienmēr un no visas sirds.

14 gadu vecumā meitene tika izdota pie vīra, pie Vestergotlandes gubernatora dēla Ulfa Gudmarsona. Patiesībā viņa bija vēlējusies konsakrēt sevi Dievam, taču tēva lēmumā saskatīja Dieva vēlēšanos un tam piekrita. Arī Brigitas vīrs bija ticīgs cilvēks. Pirmos divus gadus tie dzīvoja šķīstībā kā brālis un māsa. Vēlāk ģimenē piedzima astoņi bērni – četri zēni un četras meitenes, to vidū arī svētā Katrīna no Zviedrijas.

1330. gadā Brigita kopā ar savu dzīvesbiedru pievienojās franciskāņu terciāru ordenim. Pateicoties ģimenē gūtajai bagātīgas formācijas bagāžai, Brigita bija tā, kas parūpējās par vīra izglītību, iemācot viņam kultūras un reliģiskās vērtības. Sievas pamudināts, Ulfs nodevās arī tieslietu studijām, kas vēlāk nodrošināja viņa karjeru.

20 gadus ģimene pavadīja Ulfasā. Brigitas pasaule šai laikā aprobežojās ar Ostergotlandes novadu. Narkes princese bija laba māte saviem bērniem un patīkama saimniece padotajiem. Bez tam, viņa nodevās kalpošanai trūcīgajiem un pasargāja daudzas nabadzīgu ģimeņu meitas no prostitūcijas. Viņa lika uzcelt arī nelielu slimnīcu sirgstošajiem, kurus pati ik dienas devās kopt un mazgāt viņu drēbes.

Šai intensīvas darbības posmā Brigita iepazina priesteri Matiasu, kuram lūdza iztulkot Svētos Rakstus zviedru valodā. Caur šo priesteri, kurš bija studējis Parīzē, Brigita iepazina visas Eiropas kultūru un pamazām sāka sagatavoties savai nākamajai misijai.

1335. gadā karalis Magnuss II uzaicināja savu māsīcu Brigitu uz karaļa pili, lai aprūpētu savu jauno sievu. Uzaicinājumu nedrīkstēja atraidīt un Brigita, uzticēdama savas divas meitas un vienu dēlu cisterciešu klosteriem, uz laiku atstāja mājas Ulfasā un kopā ar mazāko bērnu devās uz Stokholmu. Pateicoties Brigitas ietekmei, karalis parūpējās, lai Zviedrijā valdītu taisnīgi likumi un tiktu mīkstināti nodokļi.

Atgriezusies mājās, Brigita pēc dēla Gudmara zaudējuma kopā ar vīru devās uz Nidaros svētnīcu, lai pagodinātu Skandināvijas debesīgā aizbildņa, svētā Olava Haraldsona piemiņu. Savukārt, 1341. gadā, kad pāris svinēja sudraba kāzas, tie apmeklēja Santjago de Kompostellu. Atceļā Ulfs tika brīnumainā veidā izglābts no traģiskas bojāejas un abi laulātie, kuri jau ilgāku laiku atkal dzīvoja šķīstībā, nolēma konsakrēt sevi Dievam. Ulfs iestājās Alvastras cisterciešu klosterī, kur nomira 1344. gadā. Brigita turpināja pildīt mātes pienākumus, bet vēlāk arī viņa iestājās reliģisko māsu kopienā pie Alvastras klostera. Šeit sākās viņas intensīvā mistiķes pieredze.

Vīziju laikā Kristus lika darboties savas zemes, visas Eiropas un Baznīcas labā. Kunga pavēles Brigita nesa gan Zviedrijas, gan arī Francijas un Anglijas karaļiem. Tās saņēma arī pāvests Klements VI, kurš tika aicināts atteikties no grēkiem, 1350. gadā pasludināt Jubilejas gadu un savu sēdekli pārcelt no Avinjonas uz Romu.

Alvastras klostera vientulībā Brigita attīstīja ideju par jauna reliģiskā ordeņa dibināšanu, ko veltīja Vissvētajam Pestītājam. Ordenim bija jāsastāv no sieviešu un vīriešu atzariem. Lai panāktu pāvesta apstiprinājumu, nākamā svētā Jubilejas gadā devās uz Romu. Tiesa, apstiprinājums tika panākts tikai pēc 20 gadiem jau no cita pāvesta – Urbāna V.

Lai arī Roma sākumā neatstāja labvēlīgu iespaidu uz Eiropas ziemeļos uzaugušo Brigitu, tai bija lemts kļūt par viņas otro dzimteni. Pēc četriem svētceļnieku mītnē pavadītiem gadiem, Brigita dāvinājumā saņēma bagātas kundzes Frančeskas Papadzurri namu dažu soļu attālumā no senā Campo dei Fiori laukuma. Šeit viņa vadīja dienas, studējot latīņu valodu, nododamās lūgšanām un gotu rakstībā pierakstot no Kunga, Marijas un vairākiem svētajiem saņemtās vīzijas. Viņas sekretārs tās tūlīt pārtulkoja latīniski. Pavisam ir tapuši astoņi sējumi ar Brigitas atklāsmju aprakstiem.

Ir zināms, ka Brigita svētceļoja pa vairākām Itālijas svētnīcām. Viņa devās uz Asīzi, Benevento, Neapoli, Gargano ragu, Salerno, Bari, Amalfi, Ortonu. Pēdējais svētceļojums, ko viņa veica jau neilgi pirms nāves, notika Svētajā Zemē. Jeruzalemē viņu skāra slimība, kas pēc gadu ilgā ceļojuma, lika atgriezties Romā. Šeit 1373. gada 23. jūlijā Kungs viņu aizsauca mūžībā. Brigitas miesas sākumā tika guldītas Svētā Laurencija baznīcā, bet jau dažus mēnešus vēlāk viņas bērni Birgers un Katrīna tās pārvietoja uz Vadstenas svētnīcu Zviedrijā. Mūžīgās pilsētas baznīcās San Lorenzo in Panisperna un San Martino ai Monti klarišu baznīcā joprojām glabājas svētās Brigitas relikvijas.

Par svētu Brigitu pasludināja pāvests Bonifācijs IX 1391. gada 7. oktobrī. 1999. gada 1. oktobrī pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par Eiropas debesīgo aizbildni. Romā un citviet pasaulē joprojām darbojas svētās Brigitas dibinātais un mātes Marijas Elizabetes Hesselblades atjaunotais Vissvētā Pestītāja ordenis.

I. Šteinerte/VR