Ir nepieciešams atzīt, ka ir vajadzīgas pārmaiņas!

Ceturtdienas, 9. jūlija pēcpusdienā pāvests devās uz Santakrusas EXPO Feria centru, kas ir lielākais gadatirgu centrs Bolīvijā. Šeit ir septiņas ekspozīciju zāles, kas kopumā aizņem 5 tūkstošus kvadrātmetru. Gvaraijo namā, kas ir paredzēts konferencēm, var ietilpt 3 tūkstoši cilvēku. Uz tikšanos ar pāvestu šeit bija sapulcējušies tautas kustību dalībnieki no visas pasaules. No 7. līdz 9. jūlijam viņi piedalījās Pasaules tautas kustību saietā, ko palīdzēja sarīkot Pontifikālā padome „Taisnība un miers” un Pontifikālā Sociālo zinātņu akadēmija. Tautas kustībās ietilpst, piemēram, strādnieki, kuri nevar būt droši par darbu nākotnē, neformālās ekonomikas darbinieki, bez zemes palikušie zemnieki, nabadzīgo reģionu iedzīvotāji, iezemiešu grupas, migranti.

Pāvests atcerējās tikšanos ar tautas kustību dalībniekiem Romā, kas notika pirms apmēram mēneša. Tāpat kā toreiz, arī Santakrusā minēto grupu piederīgie pauda ilgas pēc brālīguma un slāpes pēc taisnības. „Ir nepieciešams atzīt, ka ir vajadzīgas pārmaiņas,” teica pāvests. Viņš nosauca vietēja un pasaules mēroga problēmas, kas zemniekiem ir likušas palikt bez zemes, ģimenēm bez mājām, strādniekiem bez tiesībām, cilvēkiem bez cieņas; problēmas, kas izraisa karus, vardarbību pilsētu kvartālos, narkotiku lietošanu; problēmas, kas ved pie saindētas zemes, ūdens, gaisa. Tieši tāpēc ir vajadzīgas pārmaiņas. Ir jāmaina struktūras, jo pašreizējā sistēma nespēj atbildēt uz šīm problēmām. Pāvests norādīja, ka šo sistēmu vairs nespēj izturēt arī Māte Zeme.

„Vēlamies pārmaiņas mūsu dzīvē, mūsu kvartālos, minimālajā algā, mūsu vistuvākajā realitātē un vienlaikus pārmaiņas visā pasaulē, jo planētas savstarpējā saistība prasa globālas atbildes uz vietējām problēmām,” sacīja Francisks. Taču tas, par ko visvairāk vēlējās runāt Svētais tēvs, ir pārmaiņas, kas padara brīvus no individuālistiskām, cilvēkus paverdzinošām skumjām. Dominē dzīšanās pēc naudas un kalpojums kopējam labumam nonāk otrā plānā, tiek sagrauta sabiedrība, cilvēks kļūst vergs, tiek iznīcinātas savstarpējās attiecības, tauta sāk sacelties pret tautu un cieš arī Māte Zeme.

„Ko varu darīt es?” aicināja jautāt Francisks. Vispirms viņš katru pamudināja neuzskatīt par mazvērtīgām savas spējas un pats galvenais mainīt sirdi, saskatīt sevi citu cilvēku sejās, mīlēt citus kā sevi, attīstīt tikšanās kultūru, jo mīlam nevis jēdzienus un idejas, bet gan cilvēkus.

„No šīm cerības sēklām, ko pacietīgi sēsim planētas aizmirstajos nostūros, no šiem maiguma asniem, kas cīnās par izdzīvošanu atstumtības tumsā, izaugs lieli koki, izveidosies meži, ko caurvīs cerība par skābekļa piešķiršanu šai pasaulei,” teica pāvests. Vēršoties pie tautas kustībām, viņš atzīmēja, ka tās strādā sava tuvākā virzienā, rūpējas par asniem un tālākā perspektīvā raugās, lai sargātu mežu. „Esiet droši, ka agrāk, vai vēlāk ienāksies augļi,” iedrošināja Francisks, lūdzoties, lai Dievs dod šiem strādniekiem drosmi, prieku un neatlaidību, kas nepieciešama sējā.

Pāvests aicināja sirdī glabāt Jaunavu Mariju – pazemīgo perifērijas ciemata meiteni, māti bez jumta, kas lopu kūtiņu prata parveidot par māju Jēzum, izmantojot tikai nedaudz autiņu un veselu kalnu maiguma. Marija ir cerības zīme cilvēkiem, kas cieš.

Turpinot, Bolīvijas zemes viesis pievērsās trim svarīgiem šī vēsturiskā brīža uzdevumiem, bez kuriem pārmaiņas nav iedomājamas. Pirmais ir likt ekonomikai kalpot tautām. Ir jāsaka „nē” atstumšanas ekonomikai, kurā dominē nauda, nevis kalpošana cilvēkam, un kurā tiek nogalināta Māte Zeme. „Ekonomikai ir jābūt nevis par uzkrājumu mehānismu, bet gan par labu „kopējās cilvēku mājas” administrēšanas instrumentu. Pāvests paskaidroja vairāk:

„Taisnīgai ekonomikai ir jārūpējas, lai katrs cilvēks varētu baudīt bērnību bez trūkuma, jaunībā attīstīt savus talantus, ar pilnām tiesībām strādāt savos spēka gados un saņemt cilvēka cieņai atbilstošu pensiju. Tā ir ekonomika, kurā cilvēciska būtne harmonijā ar dabu, strukturē visu ražošanas un sadales sistēmu tā, lai katra spējas un prasības rod adekvātu izteiksmi sociālajā dimensijā.”

Pāvests piebilda, ka šāda ekonomika ir ne tikai vēlama, bet arī iespējama. Tā nav utopija, vai fantāzija. Līdzīga zemes un darba labumu sadale nav vis vienkārša filantropija. Tas ir morāls pienākums. Kristiešiem tas ir bauslis. Ir jāatgriež nabadzīgajiem tas, kas viņiem pieder. Universālā labumu sadale nav Baznīcas sociālās mācības dekoratīvs ornaments. Tā ir realitāte, kas ir pastāvējusi ilgi pirms privātīpašuma.

Kā otru uzdevumu Francisks nosauca tautu vienošanos miera un taisnības gājumā. Runājot par Latīņameriku, viņš pozitīvi novērtēja brālīguma attīstīšanu starp tautām. Taču gan šeit, gan visā pasaulē norisinās jauns koloniālisms. Dažreiz tas izpaužas kā anonīms naudas elka spēks – korporācijās, aizdevumos, dažās „brīvā tirgus” izpausmēs, kas vienmēr liek ciešāk savilkt jostu nabadzīgajiem.

 Tai pašā laikā notiek monopolistiska sociālās saziņas līdzekļu koncentrācija ar mērķi uzspiest cilvēkam naidīgus patēriņa modeļus un zināmu kultūras vienveidību. Tā ir vēl viena forma, ko piekopj jaunais ideoloģiskais koloniālisms. Tā priekšā pāvests aicināja atzīt, ka neviena no cilvēces smagajām problēmām netiks atrisināta bez valstu un tautu mijiedarības. Globalizēta tiek ne tikai ekonomika, ekoloģija, kultūra, bet pat noziedzība un vardarbība. Tāpēc neviena valdība nespēj rīkoties bez kopējas atbildības. Ir jāspēj pieņemt savstarpējā atkarība visas planētas līmenī. „Taču miejiedarība nav uzspiešanas sinonīms, tā nav vienu pakļautība citu interesēm,” akcentēja pāvests. Viņš aicināja teikt „nē” vecajām un jaunajām koloniālisma formām, „jā” tautu un kultūru satikšanai.

Francisks pievērsās kādam ļoti nozīmīgam jautājumam. „Kad pāvests runā par koloniālismu, dažs var iebilst, ka viņš aizmirst zināmu Baznīcas rīcību,” teica Argentīnas zemes dēls. Ar smagu sirdi viņš atzina, ka Amerikā Dieva vārdā ir pastrādāti smagi noziegumi pret šīs zemes pirmiedzīvotājiem. Piedošanu par to jau ir lūdzis arī svētais Jānis Pāvils II. Šodien to lūdza arī Francisks. Viņš vēlējās arī atgādināt, ka tai pašā laikā ir bijuši daudzi priesteri un bīskapi, kas pretojās zobena loģikai, izmantojot krusta spēku.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs norādīja uz trešo uzdevumu, kas neatliekami ir jāpaveic šodien. Tā ir Mātes Zemes pasargāšana. „Redzam daudzas starptautiskas galotņu tikšanās, kurām nav nekāda nozīmīga rezultāta,” teica Francisks. Kāpēc? Tāpēc, ka pietrūkst skaidra un precīza ētiska faktora. Taču, lai panāktu patiesas pārmaiņas, pāvests uzsvēra, ka cilvēces nākotne nav tikai lielo līderu, bet visas tautas rokās, tās spējā organizēties.

Pēc tikšanās ar tautas kustību dalībniekiem, Bolīvijas zemes viesis devās nakšņot uz Santakrusas emeritētā arhibīskapa rezidenci, kas 8. un 9. jūlijā bija kļuvusi arī par viņa mājvietu.

I. Šteinerte/VR