Francisks Bolīvijā: "Likt pamatus integrālai ekoloģijai!"

Trešdienas pēcpusdienā pāvests ieradās Lapasas katedrālē, kur tikās ar Bolīvijas politiskajām un civilajām autoritātēm, diplomātiskā korpusa locekļiem, kultūras pasaules pārstāvjiem un brīvpratīgo darba veicējiem. Katedrāle ir celta XIX gadsimta vidū, tās fasāde apvieno neoklasikas un baroka stila elementus. Interjers ir vienkāršs, kurā dominē augstas kolonnas, arkas un vitrāžas ar Bolīvijas aizvadīto laiku prezidentiem. Dievnams ir veltīts Jaunavai Marijai.

Svēto tēvu pie katedrāles sagaidīja Lapasas arhibīskaps Edmundo Luiss Montero. Klāt bija arī valsts galva Evo Moraless. Uzrunājot dievnamā sapulcējušos pilsoniskās pasaules pārstāvjus, pāvests atzīmēja, ka tos visus vieno paaicinājums strādāt kopējā labuma dēļ, un ka viņi vēlas meklēt skaisto, patieso, labo. Francisks pastāstīja, ka ceļā uz katedrāli, viņš varējis apbrīnot Haijana Potosi un Illimani virsotnes. Pirmā no tām tiek dēvēta par „jaunā kalna virsotni”, bet otrā par „vietu, kur saule lec”.

 „Redzēju arī, kā daudzas mājas un kvartāli vienkāršā veidā saplūst ar kalnu nogāzēm, un apbrīnoju dažus arhitektūras darbus,” stāstīja viesis. Viņš atgādināja, ka dabas vide ir cieši saistīta ar sociālo, politisko un ekonomisko vidi. Tas mudina likt pamatus integrālai ekoloģijai, kas skaidri ietver visas cilvēciskās dimensijas, lai atrisinātu mūsdienu smagās sociālekoloģiskās problēmas. Pāvests brīdināja, ka pretējā gadījumā, no kalniem sāks atkāpties ledāji un līdz ar tiem pasaules, ko atstāsim nākamajām paaudzēm, sirdsapziņa, tās vispārējā orientācija, nozīme un vērtības. Civilās sabiedrības pārstāvjiem Francisks norādīja:

„Tā kā viss ir saistīts, mēs cits citam esam vajadzīgi. Ja politikā dominēs finansu spekulācijas, vai, ja ekonomika balstīsies tikai uz tehnokrātijas un maksimālas ražošanas utilitārisma paradigmu, tad nevarēs saprast lielās, cilvēci plosošās problēmas, nemaz nerunājot par to atrisināšanu. Ir nepieciešama arī kultūra, kurai pieder ne tikai intelektuālo spēju attīstīšana dažādās zinātnēs un spēja radīt skaistus mākslas darbus, bet arī vietējās tautas tradīcijas ar savu īpašo jūtību pret vidi, no kuras tās ir cēlušās un kam piešķir jēgu. Tādā pašā veidā ir nepieciešama ētiskā un morālā izglītība, kas kultivē solidaritātes un atbildības attieksmi pret personām. Ir jāatzīst reliģiju specifiskā loma kultūras attīstībā un labumi, ko tās var nest sabiedrībai. Kristieši jo īpaši, būdami Labās Vēsts mācekļi, ir pestīšanas vēsts nesēji. Šī vēsts cilvēkus spēj padarīt cēlākus, iedvesmot tos augstiem ideāliem un piešķirt impulsu darbības līnijām, kas plešas tālāk par individuālajām interesēm, piešķirt spēju atteikties citu labā, apveltīt ar skaidru skatījumu un tikumiem, kas mūs atbalsta un vieno.”

Pāvests atzīmēja, ka mēs tik vienkārši pierodam pie apkārtējās vides, ka esam kļuvuši nejūtīgi pret tās izpausmēm. Un tādā veidā sajaucam „kopējo labumu” ar „labklājību”, jo īpaši tad, ja to baudām mēs paši. Labklājība, ja tā attiecas tikai uz materiālo pārpilnību, tiecas būt egoistiska, aizstāvēt savas intereses, nedomāt par citiem un padoties konsumismam. Šādā veidā uztverta labklājība nevis palīdz, bet ved pie konfliktiem un sociālās iziršanas. Kļūstot par dominējošo perspektīvu, tā rada korupcijas ļaunumu. Savukārt, kopējais labums ir pārāks par savtīgām interesēm. Tā ir pāreja no tā, „kas ir labāk priekš manis”, pie tā „kas ir labāk priekš visiem”.

Francisks norādīja, ka arī kristieši nes savu vēsti sabiedrībai. Kristus Evaņģēlija gaisma nav Baznīcas īpašums. Ticība ir gaisma, kas neapžilbina, bet padara gaišu un orientēties spējīgu sirdsapziņu, kā arī katra cilvēka un visas sabiedrības vēsturi.

Starp dažādām sociālajām sastāvdaļām  pāvests vēlējās izcelt ģimeni. Viņš atzīmēja, ka to apdraud vardarbība mājās, alkoholisms, narkotikas, darba trūkums, civilā nedrošība, vecu ļaužu atstāšana, bērnu atstāšana, kas spiesti klaiņot ielās, pseido risinājumi, kuru mērķis ir skaidra ideoloģiska kolonizācija... Daudzas sociālās problēmas ģimene ir spiesta risināt klusumā. Runājot par nāciju, kas meklē kopējo labumu, pāvests teica:

„Nācija, kas meklē kopējo labumu, nedrīkst aizvērties sevī. Sabiedrību saliedē attiecību tīkls. To pierāda mūsdienu imigrācijas problēma. Šodien ir nepieciešama diplomātijas attīstība ar kaimiņu zemēm, lai pārvarētu konfliktus starp brāļu tautām un nestu ieguldījumu atklāta un patiesa dialoga labā. Ir jāceļ tilti, nevis mūri. Visiem tematiem, lai cik tie būtu neērti, ir kopēji, prātīgi un ilgstoši risinājumi. Un nekādā gadījumā tie nedrīkst būt agresivitātes, dusmu un ienaida cēlonis, kas vēl vairāk sarežģī situāciju un padara smagāku tās risinājumu.”

Uzrunas noslēgumā pāvests lūdzās, lai Bolīvija, šī „nevainīgā un skaistā” zeme, turpinātu attīstīties aizvien vairāk, lai kļūtu par laimīgu tēvzemi, kurā cilvēce bauda laimes un miera labumus.

I. Šteinerte/VR