Pāvests tiekas ar Ekvadoras Katoļu universitātes studentiem

7. jūlija pēcpusdienā, kad Latvijā bija dziļa nakts, pāvests ieradās Ekvadoras Katoļu universitātē. „Bienvenido Santo Padre, mensajero del Señor”, latviski „Esiet sveicināts Svēto tēv, Kunga sūtni” – ar šo priecīgo saucienu studenti sagaidīja pāvestu, kurš ieradās ar ziediem apbērtā automašīnā. 1946. gadā dibinātajā universitātē Francisks tikās ar zinātnes un kultūras pasaules pārstāvjiem. Pāvestu apsveica bīskaps Alfredo Hozē Espinoza Mateuss, Bīskapu konferences izglītības padomes vadītājs. Vairāki studenti un profesori iepazīstināja viesi ar audzināšanas un izglītības situāciju valstī. Viņi stāstīja ne tikai par saviem panākumiem, bet arī grūtībam ar kādām saskaras katoļu izglītības iestādes.

Savas uzrunas sākumā, pateicoties par sirsnīgo uzņemšanu, Francisks norādīja uz horizontā sabiezējušiem melniem mākoņiem. Neskatoties uz negaisa tuvošanos, viņš pauda cerību, ka tas paies secen. Uzrunā Svētais tēvs skaidroja tikšanās sākumā nolasīto Lūkasa evaņgēlija fragmentu par sēklu, kas krīt labā augsnē un nes bagātīgus augļus. Jau no pirmsākumiem Dievs aicina cilvēku apstrādāt zemi un rūpēties par to. Viņš aicina cilvēku piedalīties savā radīšanas misijā. Un to ko Viņš mums dāvā – zemi, sēklu, ūdeni, sauli – mums ir jāpieņem kā dāvanu.

„Šo dāvanu esam saņēmuši no Dieva, lai kopā ar Viņu to padarītu par savu. Dievs nevēlas radību priekš sevis, lai raudzītos tikai pats uz sevi. Tieši otrādi – radība ir dāvana ar kuru mums jādalās, vieta, ko ierāda Dievs, lai kopā ar mums veidotu to, kas ir mūsu. Pasaule, vēsture un laiks ir vieta, kurā tiekam vienoti ar Dievu, ar citiem cilvēkiem, ar zemi. Mēs vienmēr sevī nesam šo aicinājumu, kas ir mūžīgs,” – sacīja pāvests.

Francisks atgādināja, ka pastāv cieša saikne starp mūsu dzīvi un mūsu Māti Zemi, starp mūsu eksistenci un dabu – dāvanu, ko saņemam no Dieva. Citējot savu encikliku „Laudato sì”, pāvests aicināja uzņemties rūpes par kopējām mājām.

„Kārtējo reizi dzirdam Dieva jautājumu: „Kur ir tavs brālis?” Varbūt mūsu atbilde ir Kaina vārdi: „Vai es esmu sava brāļa sargs?” Es dzīvoju Romā. Ziemā tur ir auksti. Gadījās, ka kādā agrā rīta blakus Vatikānam tika atrasts nosalis cilvēks. Par šo gadījumu nerakstīja neviena avīze, neraidīja neviens medijs. Tas, ka nabags mirst no bada un aukstuma šodien vairs netiek uzskatīta par vērā ņemamu informāciju, bet ja valstu galvaspilsētās valūtas kurss krītas par diviem vai trīs punktiem, par to runā visi un visur. Es jautāju: kur ir tavs brālis? Un aicinu jūs atbildēt uz šo jautājumu. Atbildēt jūsu katoļu universitātē: kur ir tavs brālis?” – sacīja pāvests.

Uzrunas noslēgumā Francisks vēlreiz uzsvēra, ka esam aicināti pārdomāt un diskutēt par pašreizējo ekoloģisko situāciju, par to, kādu kultūru gribam ne tikai priekš sevis, bet arī mūsu bērniem un mūsu mazbērniem. Šo Zemi esam saņēmuši kā lielu un vērtīgu dāvanu. Tas ir mūsu mantojums. Tāpēc arī universitātes, izglītības centri, mācību spēki un studenti tiek aicināti sniegt atbildi uz jautājumu: kādā veidā mēs esam vajadzīgi savai zemei? Kur ir tavs brālis?” – jautāja pāvests.

Ekvadoras Katoļu universitātes vadība uzticēta jezuītiem. Tajā dažādu līmeņa zinātniskos grādus var iegūt arhitektūrā, pedagoģijā, filozofijā un teoloģijā, sociālajās komunikācijās, medicīnā un bioloģijā. Universitātē studē vairāk nekā 30 tūkstoši studentu.

S. Krivteža / VR