Dāvāšana par velti nav vis kompliments, bet gan taisnības rekvizīts

7. jūlija pievakarē, pulksten 18, pāvests ieradās Svētā Franciska baznīcā. Pie ieejas viņu sagaidīja Kito mērs, lai pasniegtu simboliskas pilsētas atslēgas. Savukārt, franciskāņu kopienas vadītājs pavadīja Svēto tēvu dievnamā, kas ir viena no vissvarīgākajām vēsturiskajām celtnēm Ekvadoras galvaspilsētā. Iespaidīgais baznīcas un klostera komplekss ir vissenākā katoliskā celtne visā Latīņamerikā. Šai vietai ir liela nozīme iezemiešu tautu vidū, jo šeit ir atradusies inku un karankvi militārā komandatūra. Zemes gabalu vēlāk nopirka franciskāņi par savu Beļģijas līdzbrāļu savāktajiem līdzekļiem. Kompleksa celtniecība sākās 1536. gadā, trīs gadus pēc Kito pilsētas dibināšanas. Šeit ir savāktas nozīmīgas koloniālā laikmeta mākslas vērtības  un franciskāņi var lepoties arī ar bagātīgu bibliotēku. Kompleksā notiek dažādas kultūras aktivitātes. Šeit pāvests tikās ar Ekvadoras civilās sabiedrības pārstāvjiem, kas darbojas kultūras, ekonomikas, pilsētu un lauku uzņēmējdarbības, sporta un vairākās citās jomās.

„Pirms ienākšanas baznīcā, mēra kungs man pasniedza pilsētas atslēgas, tātad, varu teikt, ka esmu mājās,” sacīja Francisks, uzrunājot klatesošos. Arī viņš vēlējās sniegt ekvadoriešiem dažas atslēgas, proti, ka labāk sadzīvot, sākot jau no ģimenes.

Svētais tēvs norādīja, ka sabiedrība būs uzvarētāja, ja katra persona, sociālā grupa patiešām jutīsies kā mājās. Kad ģimenē vecāki, vecvecāki, bērni jutīsies kā mājās, kur neviens nav izslēgts. Ja kāds atradīsies grūtībās, tad pārējie nāks palīgā. Kur viena sāpes būs visu sāpes. „Vai tāpat nav jābūt arī sabiedrībā?” jautāja Francisks. Viņš konstatēja, ka mūsu sociālās attiecības, vai politiskās spēles, bieži balstās uz sāncensību, uz atstumšanu. Pāvests novēlēja, lai mēs spētu raudzīties uz politisko pretinieku, uz kaimiņu ar tām pašām acīm, ar kurām raugāmies uz bērniem, sievām un vīriem, tēviem un mātēm. Šī skatiena neiztrūkstošai sastāvdaļai ir jābūt mīlestībai. Mīlestība, savukārt, tiecas uz komunicēšanu, nekad uz izolāciju. Atsaucoties uz ģimeni kā sabiedrības sastāvdaļu, pāvests teica:

„Vecākiem visi bērni, katrs ar savu raksturu, ir vienlīdz mīlestības cienīgi. Savukārt, ja bērns atsakās dalīties tajā, ko viņš par velti no vecākiem saņem, šī saikne pārtrūkst. Vecāku mīlestība palīdz tam iziet no egoisma, lai iemācītos dzīvot kopā ar citiem, lai no kaut kā atteiktos, lai atvērtos pret citu. Sociālajā jomā tas nozīmē, ka beznosacījumu dāvāšana nav vis kompliments, bet gan taisnības rekvizīts. Tas, kas mēs esam un kas mums pieder, ir saņemts par velti, lai mēs to izmantotu kalpošanā citiem. Mūsu uzdevums ir likt tam nest augļus, darot labos darbus. Labumi ir domāti visiem, un ja kāds tos uzskata par savējiem vien, uz viņu kā nenomaksāta hipotēka gulstas sociālā atbildība.”

Pāvests piekodināja, lai Ekvadoras bagātie dabas resursi netiktu izmantoti, meklējot tūlītēju peļņu. Būt par šīs bagātības sargiem ir visu uzdevums. Atstāt to mantojumā nākamajām paaudzēm nav iespējams bez adekvātām rūpēm šodien. Francisks atgādināja, ka Svētajā Misē piedalās Ekvadoras Amazones iezemiešu tautas. Tas ir viens no pasaules reģioniem, kas izceļas ar vislielāko endēmisko sugu daudzveidību un retumu, taču vienaikus arī ar viszemāko aizsardzību. „No saviem senčiem mantojumā esam saņēmuši pasauli, taču tas ir tikai aizdevums, kas pēc tam būs jāatdod nākamajām paaudzēm,” atgādināja pāvests.

Francisks atzīmēja, ka Ekvadora, tāpat kā daudzas citas Latīņamerikas zemes, piedzīvo dziļas sociālās un kultūras pārmaiņas, saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas prasa visu ieinteresēto subjektu līdzdalību. Migrācija, cilvēku koncentrācija pilsētās, konsumisms, ģimenes krīze, bezdarbs, nabadzība raisa nedrošību un spriedzi, kas apdraud sociālo sadzīvi. Pāvests norādīja, ka normām un likumiem, tāpat arī civilās kopienas projektiem ir jābūt atbilstošiem katra cilvēka iekļaušanai, tikšanās un dialoga telpas veicināšanai. Labākas nākotnes cerība prasa, lai pilsoņiem, jo īpaši, jauniešiem, tiktu nodrošinātas reālas izdevības, radot, piemēram, darba vietas. Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja:

 „Cieņa pret otru, kas tiek apgūta ģimenē, sociālajā jomā izpaužas subsidiaritātē. Pieņemt, ka mūsu izvēle nav vienīgā likumīgā izvēle, nozīmē veselīgu pazemības prasmi. Atzīstot to, kas ir labs citiem, neraugoties uz viņu ierobežojumiem, redzēsim bagātību, kas raksturo dažādību. Cilvēkiem un cilvēku grupām ir tiesības veikt savu gājumu arī tad, ja dažreiz tas ved pie kļūdām.”

Pāvests norādīja, ka dialogs ir nepieciešams, lai panāktu patiesību, kuru nav iespējams uzspiest, bet gan meklēt ar atklātu un kritisku pieeju. Svētais tēvs atgādināja, ka arī Baznīca ir gatava sadarboties, meklējot kopējo labumu, ar savām sociālajām, izglītības aktivitātēm veicināt ētiskās un garīgās vērtības, būt par pravietisku zīmi, kas nes gaismas un cerības staru visiem, jo īpaši tiem, kam tas visvairāk ir nepieciešams.

Pēc tikšanās ar Ekvadoras pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, Francisks devās apmeklēt savus brāļus jezuītus kilometru attālajā Iglesia de la Compañia kopienā, kas ir dibināta tālajā 1586. gadā līdz ar pirmo ordeņa locekļu ierašanos Kito. Kopienu pāvests apmeklēja privātā kārtā. Šeit viņš lūdzās Sāpju Dievmātes attēla priekšā, kas ir viens no pazīstamākajiem šāda veida attēliem pasaulē. Dievmāte tajā attēlota ar septiņu zobenu caurdurtu sirdi un tiek saukta arī par Septiņu Sāpju Dievmāti. 1906. gada 20. aprīlī, kustinot acis, tā vienlaikus likusi pieredzēt brīnumu 35 universitātes studentiem. Brīnumu ir apstiprinājušas ekleziālās autoritātes un tas noticis laikā, kad proklamēts Ekvadoras valsts laiciskums ar tam sekojošo Baznīcas īpašumu konfiskāciju.

Pēc jezuītu kopienas apmeklējuma pāvests devās pārnakšņot uz Kito apustulisko nunciatūru.

I. Šteinerte/VR