Laulāto savstarpējās pārestības smagi ievaino bērnus

Ne visi laulātie spēj pārvarēt grūtības un palikt viens otram uzticīgi. Kā varētu viņiem palīdzēt? – šo jautājumu izvirzīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Turpinot katehēžu ciklu par ģimeni, 24. jūnijā Francisks runāja par ievainojumiem, ko rada cits citam paši laulātie. Bieži vien, tā vietā, lai stiprinātu mīlestību, viņi ar vārdiem vai darbiem, vai arī nolaidību, šo mīlestību ievaino un vājina. Laulātie nodara viens otram pāri. Tas ir briesmīgi – atzina Svētais tēvs.

Mēs labi zinām, ka nav tādu ģimeņu, kur nenotiktu kādas savstarpējas pārestības. Problēma pastāv tanī, ka ievainojumi tiek atstāti novārtā. Tad, ja tie netiek uzreiz dziedināti, tie padziļinās un sāp, un rētas vēl vairāk paplašinās. Tad rodas vēlēšanās dominēt pār otru, parādās nicinājums un naids. Vīra un sievas starpā notiek šķelšanās. Tie nonāk pat tik tālu, ka meklē sapratni, atbalstu un mierinājumu citur. Pāvests norādīja, ka bieži vien šiem „atbalstiem” tomēr nav nekā kopēja ar rūpēm par patieso ģimenes labumu.

Parasti mīlestības vājināšanās, aizvainojums un attiecību sairšana atstāj smagas sekas uz bērniem. Vai mēs, neraugoties uz visām savām izsmalcinātajām psiholoģiskajām analīzēm, neesam kļuvuši nejūtīgi attiecībā uz bērnu dvēselei radītajiem ievainojumiem? – jautāja Francisks. Mēs daudz runājam par uzvedības traucējumiem, psihisko stāvokli, par bērna labsajūtu, par vecāku un bērnu bailēm, par viņu satraukumu, bet vai mēs vēl apzināmies, ko nozīmē ievainot dvēseli? Vai jūtam, cik smaga nasta nospiež bērna dvēseli tanīs ģimenēs, kurās vecāki viens pret otru slikti izturas un dara viens otram pāri, nonākot pat līdz saišu saraušanai? Kad vecāki zaudē prātu, kad katrs domā tikai par sevi, kad tētis un mamma dara viens otram pāri, tad bērna dvēsele ļoti cieš. Bērns jūtas bezpalīdzīgs un izmisis. Bieži vien viņš paslēpjas, lai vienatnē raudātu. Tie ir ievainojumi, kuru sekas paliek uz visu dzīvi! – atgādināja pāvests.

Tāpēc mums labi jāsaprot, ka vīrs un sieva ir viena miesa, un viņu radības ir miesa no viņu miesas. Jēzus izklausās bargs, kad Viņš brīdina, lai pieaugušie neieļaunotu bērnus (sal. Mt 18,6). Tas mums palīdzēs labāk saprast Viņa teikto arī par lielo atbildību, kāda gulstas uz laulāto pleciem, proti, sargāt laulības saites, kas ir cilvēku saimes avots (sal. Mt 19,6-9). Kad vīrietis un sieviete kļūst par vienu miesu, tad visi ievainojumi un visas pamešanas no tēta un mammas puses atstāj iespaidu arī uz bērnu dzīvo miesu.

Turpinājumā pāvests atzina, ka, protams, ir situācijas, kurās nevar iztikt bez šķiršanās (itāliski: "separazione"). Dažos gadījumos šķiršanās var kļūt pat par morālu pienākumu – par pilnīgi nepieciešamu, jo, piemēram, viens laulātais izturas vardarbīgi pret otru laulāto vai bērniem. Francisks arī norādīja, ka, paldies Dievam, netrūkst tādu cilvēku, kuri, ticības un mīlestības pret bērniem vadīti, paliek uzticīgi reiz noslēgtajai derībai pat ja to ir neiespējami izdzīvot. Tomēr ne visi, kuri pašķiras, saklausa šo aicinājumu. Ne visi vientulībā sadzird viņiem adresēto Kunga aicinājumu. Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs sacīja: „Mums apkārt ir ģimenes, kuru laulība, tā teikt, pat ja man nepatīk šis vārds, nav sakārtota…. Tad mēs uzdodam daudz jautājumu: Kā tām palīdzēt? Kādu atbalstu tām sniegt? Ko varam darīt, lai viņu bērni nekļūtu par tēta vai mammas ķīlniekiem? Lūgsim no Kunga lielu ticību, lai spētu raudzīties uz realitāti ar Dieva skatienu, un lielu tuvākmīlestību, lai mēs tuvotos citiem cilvēkiem ar Viņa žēlsirdīgo sirdi”.

Sveicot arābu svētceļniekus, pāvests atgādināja, ka tie, kuri patiesi mīl viens otru, iziet cauri grūtību vētrai nesalūzuši. Tieši pretēji, viņu mīlestība kļūst vēl stiprāka. Francisks aicināja lūgties par visām šķirtajām ģimenēm, lai tajās atspīdētu pirmās mīlestības gaisma un izdzīvotu grūtības, neievainojot viens otru un neievainojot bērnus. Vēršoties pie poļu svētceļniekiem, Svētais tēvs norādīja, ka vasaras atvaļinājuma laiks ir dāvana, ko mums dod Dievs, lai mēs labi atpūstos gan fiziski, gan arī garīgi, un stiprinātu savas saites ar ģimeni, draugiem un pašu Dievu. „Nekad neaizmirstiet lūgšanu, svētdienas Svēto Misi un žēlsirdības darbus to labā, kuriem tas vajadzīgs”, mudināja pāvests.

Vispārējās audiences noslēgumā Francisks pateicās visiem Turīnas iedzīvotājiem par viņa sirsnīgo uzņemšanu un visiem šī ceļojuma organizatoriem. Svētais tēvs apmeklēja šo pilsētu 21. un 22. jūnijā, lai lūgtos pie Kristus līķauta, kura publiskā izstādīšana noslēdzas sv. Jāņa Kristītāja svētkos, 24. jūnijā, un lai svinētu sv. Jāņa Bosko 200. dzimšanas dienu. Pāvests īpaši pateicās jauniešiem par viņu drosmi, liecību un gribu dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija vērtībām.

J. Evertovskis / VR