Krāt mantu debesīs

Bagātību krāšana tikai sev ir iemesls tam, ka izceļas kari, tiek izpostītas ģimenes, pazaudēta personas cieņa – sacīja pāvests piektdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, viņš atgādināja, ka ar bagātībām mums ir jākalpo kopējam labumam. Tā ir ikdienas dzīves cīņa. Bagātības nav statistisks lielums. Tās var vairoties un ieņemt savu vietu cilvēka dzīvē un sirdī. Šodienas Evaņģēlijs saka, ka tur, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Tad izskan aicinājums nekrāt mantu virs zemes, kur to kodes un rūsa bojā, bet krāt mantu debesīs. Francisks atzina, ka, protams, mēs gribam krāt mantu tādēļ, lai justos drošībā, bet risks pastāv tanī, ka gribam to darīt tikai sev un nonākam verdzībā. Alkatība iznīcina cilvēku.

Beigās šīs bagātības nedod drošību uz visiem laikiem. Tieši otrādi, tās tevi pazemo. Tas notiek ģimenēs. Cik daudz sašķelto ģimeņu! Šodien notiek daudz karu alkatības dēļ. Cilvēks kāro iegūt varu un bagātības. Varam domāt par karu, kas notiek mūsu sirdī: ‘Turieties tālu no ikvienas mantkārības!’, saka Kungs. Mantkārība iet aizvien tālāk un tālāk. Tad nonākam pie tukšības – domājam, ka esam svarīgi, vareni, un visbeidzot iekrītam lepnībā. Tur tad sākas visi netikumi. Tie ir pakāpieni, bet pirmais ir mantkārība, griba uzkrāt bagātības – sacīja Svētais tēvs.

Pāvests atgādināja, ka ar to, kas man pieder, man ir jākalpo citiem. Tas nav viegli. Tā ir ikdienas cīņa. Mums nav viegli pārvaldīt materiālās lietas tā, lai mūsu skatiens būtu orientēts uz debesīm. Ja Kungs kādu apveltī ar bagātībām, tad grib, lai viņš ar tām kalpotu kopējam labumam, kalpotu citiem. Tādā veidā cilvēks svētdarīs arī pats sevi.

Homīlijas noslēgumā Francisks brīdināja, lai nespēlējamies ar uguni. Nereti cilvēki meklē dažādus attaisnojumus bagātību krāšanai. Tomēr mums ik dienas jājautā sev: „Kur ir mana sirds?” Tas ir grūti – viņš sacīja. To var salīdzināt ar spēlēšanos ar uguni. Daudzi mierina savu sirdsapziņu, dodot nabaga dāvanas. Tie nav pārvaldnieki. Pārvaldīt bagātības nozīmē dot tās citiem, lai kalpotu citu labā. Tas nozīmē nemitīgi atraisīties no savām interesēm un nedomāt, ka ar šīm bagātībām varēs iemantot pestīšanu. Jā, var krāt bagātības, dārgumus, bet ir jākrāj tos dārgumus, kuriem ir vērtība Dieva acīs jeb „Debesu somā”.

J. Evertovskis / VR