Piedot citiem un lūgt Kunga palīdzību, jo esam vāji

 „Kristietis apzinās, ka bez Kunga palīdzības dzīvē nav iespējams iet uz priekšu,” teica pāvests šīrīta dievkalpojumā. Viņš pasvītroja, ka labi varam lūgties tikai tad, kad esam piedevuši brāļiem un kad mūsu sirds ir mierā.

Vājums, lūgšana, piedošana. Francisks savu sprediķi attīstīja, pamatojoties uz šiem trim punktiem. To vidū viņš īpaši izcēla vājumu. Pēc pirmdzimtā grēka vājumam esam pakļauti mēs visi. Bez Kunga palīdzības mēs nevaram spert soli uz priekšu. Mēs esam vāji, ieslīgstam grēkos, un nespējam iet uz priekšu bez Viņa.

„Tas, kurš domā, ka ir stiprs, kurš domā, ka spēj iztikt viens pats, ir vientiesīgs un beigās viņu sakauj daudzi, daudzi vājumi, ko viņš nes pats sevī. Vājums, kas liek mums lūgt palīdzību Kungam, „jo savā vājumā bez Tavas palīdzības mēs neko nespējam,” esam lūgušies. Mēs nespējam veikt soli kristīgajā dzīvē bez Kunga palīdzības, jo esam vāji. Un tam, kurš stāv kājās, ir jālūdzas, lai viņš nekristu, jo ir vājš”.

„Esam vāji arī ticībā,” turpināja pāvests, „mums visiem ir ticība, visi gribam iet uz priekšu kristīgajā dzīvē, taču, ja neapzināmies savu vājumu, tad visi tiksim sakauti.” Tāpēc pāvests ieteica lūgties: „Kungs, es zinu, ka savā vājumā neko nespēju bez Tavas palīdzības”.

Svētais tēvs atgādināja, ka Jēzus māca lūgties, taču nevis kā pagāni, kuri domāja, ka viņi tiks uzklausīti vārdu skaļuma dēļ. Francisks atcerējās Samuela māti, kura lūdza Kungam žēlastību ieņemt dēlu, un lūdzoties knapi kustināja lūpas. Priesteris, kurš to redzēja, bija pārliecināts, ka viņa ir piedzērusies un tai pārmeta.

„Viņa kustināja tikai lūpas, jo nespēja runāt... Viņa lūdza dēlu. Tieši tā ir jālūdzas Kunga priekšā. Un lūgšanu, zinot, ka Viņš ir labs un zina par mums visu, un zina lietas, kuras mums ir vajadzīgas, sāksim ar vārdiem: „Tēvs”. Tas ir cilvēcisks vārds, kurš dod mums dzīvību, bet, ko lūgšanā varam teikt vienīgi ar Svētā Gara spēku.”

„Sāksim lūgšanu ar Gara spēku, kurš par mums lūdzas,” aicināja pāvests. „Lūgsimies ar atvērtu sirdi Dieva klātbūtnē, kas ir Tēvs un kurš zina, kas mums ir vajadzīgs vēl pirms Viņam to pasakām.”

Beigās Francisks uzmanību pievērsa piedošanai. Viņš atgādināja, kā Jēzus māca mācekļiem, ja viņi nepiedos citiem, tad arī Tēvs nepiedos viņiem:

„Varam labi lūgties un teikt Dievam „Tēvs” tikai tad, ja mūsu sirds ir mierā ar citiem, ar brāļiem. „Bet, Tēvs, tas man nodarīja to un to, tas cits man nodarīja to un to, un vēl arī tas man nodarīja to un to... . Piedod! Piedod, kā Viņš tev piedos! Un tā, vājums, kas mums piemīt, ar Dieva palīdzību lūgšanā kļūst spēks, jo piedošana ir liels spēks. Ir jābūt stipriem, lai piedotu, bet šis spēks ir žēlastība, kas mums ir jāsaņem no Kunga, jo esam vāji”.

I. Šteinerte/VR