2015-06-18 12:00:00

Iznākusi pāvesta Franciska enciklika "Esi slavēts"


Ceturtdien, 18. jūnijā, Vatikānā notika pāvesta Franciska jaunās enciklikas Esi slavēts (Laudato si') prezentācija. „Kādu pasauli mēs gribam nodot tālāk tiem, kuri dzīvos pēc mums – bērniem, kuri aug?” (160). Tas ir centrālais šīs enciklikas jautājums. Dokuments ir veltīts rūpēm par „kopējām mājām”, proti, mūsu planētu zemi. Francisks tajā norāda, ka šis jautājums attiecas ne tikai uz apkārtējo vidi izolēti, jo to nevar uzdot fragmentāri, bet tas liek mums pārdomāt eksistences jēgu un dzīves pamatvērtības: „Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kāpēc mēs strādājam un cīnāmies? Kāpēc šai zemei esam vajadzīgi?”. „Ja neizvirzām šos fundamentālos jautājumus”, saka pāvests, „nedomāju, ka mūsu ekoloģiskās rūpes novedīs pie svarīgiem rezultātiem”.

Enciklikas nosaukums ir izvēlēts no svētā Franciska slavas dziesmas „Esi slavēts, mans Kungs”. Slavas dziesmā radībai tiek atgādināts, ka zeme, mūsu kopējās mājas, „ir arī kā māsa, ar kuru dalāmies eksistencē, un kā skaista māte, kas mūs pieņem savu roku apskāvienos” (1). Mēs paši „esam zeme (sal. Rad 2, 7). Mūsu pašu miesu veido šīs planētas elementi. Pateicoties gaisam, varam elpot, bet ūdens mūs dzīvina un veldzē” (2).

Tagad šī ļaunprātīgi izmantotā un izpostītā zeme raud, un tās vaimanas pievienojas visu pasaules pamesto vaimanām. Pāvests Francisks aicina tās sadzirdēt un mudina visus – gan atsevišķus cilvēkus, gan ģimenes, gan arī vietējā, valstu un starptautiskā mēroga kopienas sēsties pie „ekoloģisko sarunu” galda. Viņš mudina, svētā Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, „mainīt kursu”, uzņemties atbildību un parūpēties par kopējām mājām. Vienlaikus pāvests Francisks atzīst, ka „ir vērojama pieaugoša vērība attiecībā uz apkārtējo vidi un rūpēm par dabu, kā arī cilvēkos nobriest patiesas un reizē raižu pilnas rūpes par to, kas notiek ar mūsu planētu” (19). Līdz ar to, visai enciklikai vijas cauri cerības pilns skatījums. Dokuments ir visiem cilvēkiem adresēta skaidra un cerības pilna vēsts: „Cilvēce vēl ir spējīga sadarboties, lai veidotu mūsu kopējās mājas” (13); „cilvēks vēl ir spējīgs pozitīvi iejaukties” (58); „viss vēl nav zaudēts, jo cilvēki, kas ir spējīgi uz vislielāko degradāciju, reizē ir spējīgi pārkāpt sev pāri, atkal izvēlēties labo un atdzimt” (205).

Pāvests Francisks vēršas, protams, pie katoļticīgajiem, citējot svētā Jāņa Pāvila II vārdus: „Kristieši īpaši apzinās, ka viņu uzdevumi radītajā pasaulē, viņu pienākumi pret dabu un Radītāju ir viņu ticības sastāvdaļa” (64). Tomēr vienlaikus pāvests grib izveidot dialogu par mūsu kopējām mājām ar visiem cilvēkiem (3). Dialogs caurauž visu tekstu un 5. nodaļā tas kļūst par instrumentu problēmu risināšanai. Jau no sākuma pāvests Francisks atgādina, ka arī „citas Baznīcas un kristīgās kopienas, kā arī citas reliģijas ir paudušas nopietnas bažas un attīstījušas vērtīgas pārdomas” par ekoloģijas tematu (7). Vēl jo vairāk, tās dod patiesi vērtīgu ieguldījumu, sākot jau ar „dārgo ekumenisko patriarhu Bartolomeju” (7), kas tiek plaši pieminēts 8.-9. num. Bez tam, pāvests vairakkārt pateicas šo pūliņu galvenajiem varoņiem – gan atsevišķiem cilvēkiem, gan arī asociācijām vai institūcijām – un atzīst, ka „daudzo zinātnieku, filozofu, teologu un sociālo organizāciju domas ir bagātinājušas Baznīcas mācību šajos jautājumos” (7) un aicina visus atzīt „to bagātību, ko reliģijas var piedāvāt integrālai ekoloģijai un cilvēku dzimtas pilnīgai attīstībai” (62).

Enciklikas virziens ir iezīmēts 15. numurā. Dokuments sastāv no sešām nodaļām. Pāvests iepazīstina mūs ar situāciju, izejot no šodien pieejamajiem labākajiem zinātnes sasniegumiem (1. nod.), aplūko lietas Svēto Rakstu un jūdu-kristiešu tradīcijas gaismā (2. nod.), parāda, kādas ir problēmu saknes (3. nod.), kas saistās ar tehnokrātiju un pārmērīgu cilvēka noslēgšanos sevī. Enciklika piedāvā (4. nod.) „integrālu ekoloģiju, kurā skaidri ietilpst cilvēciskā un sociālā dimensija” (137), kas ir nesaraujami saistīta ar vides jautājumu. Šajā perspektīvā pāvests piedāvā (5. nod.) sākt katrā sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās dzīves līmenī atklātu dialogu, kas noteiktu izlēmīgu caurspīdīgu procesu veidošanu, un atgādina (6. nod.), ka neviens projekts nevar būt efektīvs, ja to nedzīvina labi veidota un atbildīga sirdsapziņa. Pāvests iezīmē nostādnes izaugsmei šajā virzienā gan izglītības, garīgajā un ekleziālajā, gan arī politiskajā un teoloģiskajā līmenī. Teksts noslēdzas ar divām lūgšanām, no kurām viena tiek piedāvāta visiem, kuri tic „vienam Dievam Radītājam un Tēvam” (246), un otra – tiem, kuri tic Jēzum Kristum. Šo ticību nemitīgi iezīmē „Esi slavēts”, ar kuru iesākas un noslēdzas enciklika.

Tekstam vijas cauri dažas tematiskās stīgas, kas tiek aplūkotas no dažādām perspektīvām, piešķirot tam izteiktu viengabalainību: „Ciešā saikne starp nabagiem un planētas trauslumu; pārliecība, ka viss pasaulē ir cieši saistīts; jaunās paradigmas un jauno no tehnoloģijām izrietošo formu kritika; aicinājums meklēt citus ekonomikas un attīstības izpratnes veidus; katras radības vērtība; ekoloģijas humānā jēga; nepieciešamība vest atklātas un godīgas debates; nopietnā starptautiskās un vietējās politikas atbildība; atkritumu kultūra un jauna dzīves stila piedāvājums” (16).

 

Pirmā nodaļa – Tas, kas notiek ar mūsu mājām

Šī nodaļa balstās uz jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem apkārtējās vides jomā, kas ir savs veids kā ieklausīties radības saucienā, „personīgi sajust sāpes par to, kas notiek ar pasauli, un tādējādi saskatīt, kāds ir ieguldījums, ko katrs var sniegt” (19). Šajā nodaļā tiek aplūkoti „pašreizējās ekoloģiskās krīzes dažādie aspekti” (15).

Klimata pārmaiņas: „Klimata pārmaiņas ir globāla problēma, kas nopietni ietekmē apkārtējo vidi, sociālo, ekonomisko, sadales un politisko sfēru, un veido vienu no galvenajiem šodienas izaicinājumiem cilvēcei” (25). Ja „klimats ir visu kopējs labums, kas ir priekš visiem” (23), tā izmaiņas vissmagāk ietekmē nabagus. Tomēr „šķiet, ka tie, kuriem ir vairāk resursu un lielāka ekonomiskā un politiskā vara, mēģina par katru cenu aizēnot problēmas un noslēpt to simptomus” (26). „Reakcijas trūkums attiecībā uz šīm mūsu brāļu un māsu dramatiskajām situācijām ir zīme tam, ka zaudējam atbildības sajūtu par saviem tuvākajiem, uz kā balstās katra pilsoniskā sabiedrība” (25).

Ūdens jautājums: Pāvests skaidri apgalvo, ka „pieeja dzeramajam un drošajam ūdenim ir būtiskas, fundamentālas un universālas cilvēka tiesības, jo no tā ir atkarīga cilvēku izdzīvošana un tādēļ tas ir priekšnoteikums citām cilvēktiesībām”. Atņemt nabagiem pieeju ūdenim nozīmē liegt tiem „tiesības uz dzīvību, kas sakņojas viņu neaizskaramajā cieņā” (30).

Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība: „Katru gadu pazūd tūkstošiem augu un dzīvnieku sugu, kuras mēs nekad nepazīsim, ko mūsu bērni nevarēs redzēt, kas būs zudušas uz visiem laikiem” (33). Tās nav tikai eventuāli izmantojamie „resursi”, bet tām ir vērtība pašām par sevi. Šajā ziņā „ir cildināmi un reizēm apbrīnojami zinātnieku un tehniķu pūliņi, cenšoties atrisināt cilvēka radītās problēmas”, bet cilvēka iejaukšanās finanšu un patēriņa dēļ „noved pie tā, ka zeme, kurā mēs dzīvojam, zaudē savu bagātību un skaistumu, un kļūst aizvien ierobežotāka un pelēkāka” (34).

Ekoloģiskais parāds: Starptautisko attiecību ētikas ietvarā enciklika norāda uz „īsta ‘ekoloģiskā parāda’” esamību (51), īpaši to var teikt par Ziemeļiem attiecībā pret pasaules Dienvidiem. Klimata izmaiņu priekšā pastāv „daudzveidīgās atbildības” (52), un lielāka atbildība gulstas uz attīstīto valstu pleciem.

Apzinoties, cik liela nevienprātība valda šo problēmu sakarā, pāvests Francisks atklāj, ka ir dziļi aizkustināts par „attiecību vājumu” tik daudzu cilvēku un tautu dramatiskā stāvokļa priekšā. Neskatoties uz to, ka netrūkst pozitīvu piemēru (58), viņš norāda uz „zināmu nejūtīgumu un neapdomīgu bezatbildību” (59). Pietrūkst atbilstošas kultūras (53) un gatavības mainīt dzīves veidus, ražošanu un patērēšanu (59), un steidzami ir „jārada tāda normatīvā sistēma, kas (…) nodrošinātu ekosistēmu aizsardzību” (53).

 

Otrā nodaļa – Radības Evaņģēlijs

Lai risinātu iepriekšējā nodaļā iezīmētās problēmas, pāvests Francisks pārlasa Bībeles stāstus, piedāvā vispusīgu skatījumu, kas sakņojas jūdu-kristiešu tradīcijā, un runā par cilvēka „milzu atbildību” (90) par radību, kā arī norāda uz ciešo saikni starp visām radībām un to faktu, ka „apkārtējā vide ir kopējs labums, visas cilvēces mantojums, par kuru visi ir atbildīgi” (95).

Bībelē „Dievs, kurš atbrīvo un atpestī, ir tas pats Dievs, kurš radīja visumu. (…) Viņā apvienojas mīlestība un spēks” (73). Stāstam par radīšanu ir centrāla nozīme tam, lai pārdomātu par attiecībām starp cilvēku un citām radībām, kā arī par to, kā grēks izjauc visas radības līdzsvaru: „Šie stāsti atgādina, ka cilvēka eksistence balstās uz trīs cieši saistītām fundamentālām attiecībām: attiecībām ar Dievu, ar tuvāko un ar zemi. Saskaņā ar Bībeli, šīs trīs vitālās attiecības ir sarautas ne tikai mūsu ārpusē, bet arī iekšpusē. Šī plaisa ir grēks” (66).

Tāpēc pat ja „dažreiz kristieši ir nepareizi skaidrojuši Svētos Rakstus, šodien mums uzstājīgi jāatmet to, ka cilvēki, būdami radīti pēc Dieva attēla un saņēmuši sūtību pakļaut zemi, varētu absolūti dominēt pār citām radībām” (67). Cilvēkam pienākas atbildība „’kopt un sargāt’ pasaules dārzu (sal. Rad 2,15)”, zinot, ka „mēs neesam citu radību mērķis. Tieši otrādi, visas radības virzās kopā ar mums un caur mums uz kopīgo mērķi, kas ir Dievs” (83).

Tas, ka cilvēks nav visuma valdnieks, „nenozīmē, ka visas dzīvās būtnes varētu uzskatīt par vienādām un atņemt katrai no tām savu īpašo vērtību”, kas tās raksturo; „tas nenozīmē arī zemes dievišķošanu, kas mūs attālinātu no aicinājuma līdzdarboties ar to un sargāt tās trauslumu” (90). Šai ziņā „katra sliktā izturēšanās pret jebkuru radību ‘ir pretrunā ar cilvēka cieņu’” (92), bet „nevar pastāvēt īsta dziļas vienotības ar citām radītajām būtnēm izjūta, ja vienlaikus sirdī nav maiguma, līdzjūtības un rūpju par citām cilvēciskajām būtnēm” (91). Pāvests norāda, ka ir vajadzīga universālas vienotības apziņa: „Viena Tēva radīti, mēs, visas pasaules būtnes, esam vienoti neredzamām saitēm un veidojam sava veida universālu ģimeni, (…) kas liek mums ievērot svētu, mīlošu un pazemīgu cieņu” (89).

Šī nodaļa noslēdzas ar kristīgās atklāsmes kodolu: „Šīs zemes Jēzus” ar „savām konkrētajām un mīlestības pilnajām attiecībām ar pasauli” ir „augšāmcēlies un ir godībā, klātesošs visā radībā ar savu universālo valdīšanu” (100).

 

Trešā nodaļa – Ekoloģiskās krīzes cilvēciskā sakne

Šī nodaļa iepazīstina ar pašreizējās situācijas analīzi „tādā veidā, lai uztvertu ne tikai simptomus, bet arī visdziļākos cēloņus” (15) dialogā ar filozofiju un humanitārajām zinātnēm.

Vispirms rodamas pārdomas par tehnoloģiju: ar pateicību tiek atzīts ieguldījums dzīves apstākļu uzlabošanā (102-103), tomēr tas ļauj „tiem, kam pieder zināšanas, un jo īpaši, ekonomiskā vara, īstenot ievērojamu kundzību pār cilvēcisko dzimumu un visu pasauli kopumā” (104). Tā ir tehnokrātiskās kundzības loģika, kas ved pie dabas iznīcināšanas, kā arī pie vājāko personu un tautu izmantošanas. „Tehnokrātiskā paradigma cenšas īstenot savu kundzību arī pār ekonomiku un politiku” (109), traucējot atzīt, ka tirgus vien negarantē integrālu cilvēcisku attīstību un sociālo aptveršanu” (109).

Mūsdienu laikmetā ir vērojams pārmērīgs antropocentrisms (116): cilvēks vairs neatzīst savu patieso stāvokli attiecībā pret pasauli un pieņem autoreferenciālu nostāju, kas pārlieku vērsta tikai uz sevi un savu varu. No tā izriet „lieto un izmet” loģika, kas attaisno jebkuru izšķērdības veidu, vai tā būtu vides, vai cilvēciska izšķērdība, kas pret otru un pret dabu attiecas kā pret vienkāršu objektu, un kas ved pie veselas virknes uzkundzēšanās formu. Tā ir loģika, kas ved pie bērnu izmantošanas, pie vecu ļaužu pamešanas, pie citu cilvēku paverdzināšanas, pie tirgus pašregulācijas spējas pārvērtēšanas, pie cilvēku tirdzniecības, pie izmirstošu dzīvnieku ādas un „asiņaino dimantu” komercijas. Tā ir tā pati loģika, kas piemīt daudzajām „mafijām”, tādām, kā orgānu nelegālai tirdzniecībai, narkobiznesam un ieņemto bērnu nogalināšanai, ja tie neatbilst vecāku plāniem. (123)

Šai gaismā enciklika izvērtē divas mūsdienu pasaulei būtiskas problēmas. Vispirms, darbu: „Jebkurā integrālas ekoloģijas uzstādījumā, kurā netiktu izslēgts cilvēks, ir nepieciešams integrēt darba vērtību” (124), tāpat kā „atteikties investēt personu labā, lai gūtu lielāku tūlītēju peļņu, ir nožēlojams darījums” (128).

Otra problēma attiecas uz zinātniskā progresa ierobežojumiem, ar skaidru atsauci uz ģenētiski modificēto pārtiku (132-136), kas ir „komplicēta rakstura jautājums” (135). Lai arī dažos reģionos tās izmantošana ir veicinājusi ekonomisko izaugsmi, kas ir palīdzējusi atrisināt dažas problēmas, tomēr nākas sastapties ar ievērojamām grūtībām, kuras nedrīkst mazvērtēt” (134), sākot no „produktīvo zemju koncentrācijas tikai dažu personu rokās” (134).

Pāvests Francisks īpaši domā par nelielajiem ražotājiem un zemniekiem, par bioloģisko daudzveidību, par ekosistēmu tīklu. Tāpēc ir nepieciešamas „zinātniskās un sociālās debates, kurām ir jābūt atbildīgām un plašām, lai spētu aptvert visu pieejamo informāciju un saukt lietas to īstajā vārdā”, sākot no „autonomas un starpdisciplināras pētniecības” (135).

 

Ceturtā nodaļa – Integrāla ekoloģija

Enciklikas piedāvājuma kodols ir integrāla ekoloģija kā jaunā taisnības paradigma; ekoloģija, „kas integrē specifisko vietu, kas cilvēciskajai būtnei pieder šai pasaulē, un tās attiecības ar apkārtesošo realitāti” (15). Patiešām, mēs „nedrīkstam raudzīties uz dabu kā uz kaut ko no mums atšķirtu, vai kā uz vienkāršu mūsu dzīves ietvaru” (139). Tas attiecas uz visām jomām, kurās dzīvojam: uz ekonomiku un politiku, uz dažādām kultūrām, jo īpaši, uz visapdraudētākajām, kā arī uz katru mūsu ikdienas dzīves brīdi.

Integrāla perspektīva uz spēles liek arī institūciju ekoloģiju: „Ja viss ir savstarpēji saistīts, tad arī sabiedrībā esošo institūciju veselības stāvoklis atstāj sekas uz vidi un uz cilvēciskās dzīves kvalitāti: „Katrs solidaritātes un pilsoniskās draudzības trūkums rada draudus videi” (142).

Ar daudziem konkrētiem piemēriem pāvests Francisks izklāsta personīgo domu: pastāv saikne starp vides, sociālajiem un cilvēciskajiem jautājumiem, ko nekad nedrīkst pārraut. Tādējādi, „vides problēmu analīze nav atraujama no cilvēciskā, ģimenes, darba, pilsētas kontekstiem, kā arī no katra cilvēka attiecībām ar sevi pašu” (141), par cik „nepastāv divas atevišķas krīzes, viena vides un otra sociālā, bet gan viena vienīga un komplicēta sociālā un vides krīze” (139).

Šī integrālā ekoloģija „ir nešķirama no kopējā labuma jēdziena” (156), kas, tomēr, ir jāsaprot korektā veidā. Šodienas kontekstā, kurā „satiekas daudzas nevienlīdzības un aizvien vairāk ir atmesto cilvēku, kuriem ir liegtas cilvēku pamattiesības”, cīnīties par kopējo labumu, nozīmē veikt solidāras izvēles, „dodot priekšroku visnabadzīgākajiem”  (158). Tas ir arī vislabākais veids, lai nākamajām paaudzēm atstātu labvēlīgu vidi nevis tikai vārdos, bet ar rūpēm par mūsdienu nabadzīgajiem, kā to jau uzsvēra Benedikts XVI: „Vēl vairāk par lojālu solidaritāti starp paaudzēm, ir nekavējoties jāatjauno morālā, paaudzes aptveroša solidaritāte” (162).

Integrāla ekoloģija skar arī ikdienas dzīvi, kurai enciklikā atvēlēta specifiska uzmanība, jo īpaši pilsētu vidē. Cilvēciskajai būtnei piemīt lielas piemērošanās spējas un „ir apbrīnojama tās radošā darbība, kā arī personu un grupu dāsnums, kas ir spējīgas pārvarēt vides ierobežojumus, (...) mācoties savu eksistenci orientēt arī nesakārtotības un apdraudētības apstākļos” (148). Neraugoties uz to, autentiska attīstība prasa integrālu cilvēciskās dzīves kavalitātes uzlabošanu: sabiedriskās telpas, dzīves vietas, transportu, utt. (150-154).

Arī „mūsu miesa mūs nostāda tiešās attiecībās ar vidi un ar citām dzīvām būtnēm. Sava ķermeņa, kā Dieva dāvanas pieņemšana, ir nepieciešama, lai pieņemtu visu pasauli kā Tēva dāvanu un kopējo māju; savukārt kundzības loģika pār savu ķermeni reizēm pārvēršas smalki apslēptā ārējo spēku uzkundzēšanās loģikā” (155).

 

Piektā nodaļa – Dažas orientācijas un rīcības vadlīnijas

Šai nodaļā izskatīts jautājums par to, ko varam darīt un kas ir jādara. Analīzes vien nepietiek: ir vajadzīgi „dialoga un rīcības piedāvājumi, kas aptver gan mūs katru, gan arī starptautisko politiku” (15), un „kas mums palīdz iziet no pašiznīcības spirāles, kurā, esam iekrituši” (163). Pāvests Francisks aicina uzmanīties, lai konkrētu ceļu īstenošana nenotiek ideoloģiskā, virspusējā un reducējošā veidā. Tāpēc ir nepieciešams dialogs – termins, kurš neiztrūkst nevienā no šīs nodaļas sekcijām: „Pastāv diskusijas par jautājumiem, kas attiecas uz vidi, kurās ir grūti sasniegt vienprātību. (...) Baznīca nepretendē sniegt norādes zinātniskos jautājumos, nedz arī aizvietot politiku, bet (es) aicinu uz godīgām un atklātām debatēm, lai partikulārās vajadzības, vai ideoloģijas neiedragā kopējo labumu” (188).

Balstoties uz šī pamata, pāvests Francisks nebaidās izteikt stingru spriedumu par nesenajām starptautiskajām dinamikām: „starptautiskās sanāksmes par vidi pēdējos gados nav spējušas atbildēt uz gaidīto, jo trūkstot politiskajam lēmumam, tās nav panākušas patiešām nozīmīgas un efektīvas globālās vienošanās attiecībā uz vidi” (166). Un ir jāprasa, „kāpēc šodien ir vēlēšanās saglabāt varu, kuru cilvēki atcerēsies kā nespējīgu iejaukties, kad tas bija jādara nekavējoties?” (57). Ir vajadzīgas, savukārt, kā to vairākkārt, sākot no Pacem in terris, ir atgādinājuši pāvesti, efektīvas globalās parvaldīšanas formas un instrumenti (175): „Ir nepieciešamas vienošanās par pārvaldīšanas režīmiem attiecībā uz visu tā dēvēto kopējo globālo labumu gammu” (174), ievērojot to, ka „vides aizsardzību nav iespējams nodrošināt, pamatojoties tikai uz finansiālajiem izmaksu un ienākumu aprēķiniem. Vide ir viens no tiem labumiem, ko tirgus mehānismi nespēj aizstāvēt un adekvāti par to rūpēties” (190, kur citēts Baznīcas sociālās mācības kompendijs).

Šai pašā nodaļā pāvests Francisks uzsver, ka ir jāattīsta godīgi un atklāti lēmumu procesi, lai varētu „atšķirt”, kādas politikas un iniciatīvas varētu vest pie „patiesa integrāla progresa” (185). Jauna projekta izpēte īpašā veidā prasa noskaidrot, kādu iespaidu tas atstās uz vidi, tā „prasa atklātus politiskos procesus, kas ir pakļauti dialogam, kamēr korupcija, kas apmaiņā pret pakalpojumiem, slēpj patieso projekta iespaidu uz vidi, bieži ved pie apstrīdamiem lēmumiem, kuros tiek apiets pienākums informēt un veikt padziļinātas debates” (182).

Īpaši izceļas aicinājums politiski atbildīgajām personām, lai tās atsakās no „efektivitātes” un „tūlītējas labuma gūšanas” (181) loģikas, kas dominē šodien: „Ja cilvēkam pietiks drosmes to darīt, tad viņš atkal varēs atpazīt cieņu, ko Dievs tam ir devis kā personai un pēc sava ceļojuma vēsturē, atstās dāsnas atbildības liecību” (181).

 

Sestā nodaļa – Izglītošana un ekoloģiskais garīgums

Pēdējā nodaļā tiek runāts par ekoloģiskās atgriešanās, uz ko enciklika aicina, pašu būtību. Kultūras krīzes saknes ir ļoti dziļas un nav viegli no jauna pārdēstīt ieradumus un uzvedību. Izglītība un formācija paliek galvenie izaicinājumi: „Katrām pārmaiņām ir vajadzīgas motivācijas un nepieciešams veikt izglītības ceļu” (15); Šajā procesā jābūt iesaistītām visām izglītības jomām, vispirms – „skolai, ģimenei, komunikācijas līdzekļiem, katehēzei” (213).

Izejas punkts – „tēmēt uz citu dzīves stilu”(203-208), kas reizē paver iespēju „vingrināties veselīga spiediena izdarīšanā uz tiem, kuru rokās ir politiskā, ekonomiskā un sociālā vara” (206). Tas ir tas, kas notiek, kad patērētājiem ar savām izvēlēm izdodas „izmainīt uzņēmumu rīcību, liekot tiem pārskatīt ietekmi uz apkārtējo vidi un ražošanas modeļus” (206).

Pāvests Francisks norāda, ka nedrīkst mazvērtēt to, cik svarīgi ir izglītot vides aizsardzības jomā, mācot, piemēram, kā samazināt ūdens patēriņu ikdienā, šķirot atkritumus vai „nodzēst nevajadzīgās gaismas” (211): „Integrāla ekoloģija sastāv arī no vienkāršiem ikdienas žestiem, ar kuriem laužam vardarbības, izmantošanas un egoisma loģiku” (230). Tas viss kļūs vienkāršāks, pateicoties kontemplatīvam skatienam, kura avots ir ticība: „Ticīgais kontemplē pasauli nevis no ārpuses, bet no iekšpuses, atzīstot tās saites, ar kurām Tēvs mūs savienoja ar visām būtnēm. Bez tam, attīstot tās spējas, ar kurām Dievs ir katru ticīgo apveltījis, ekoloģiskā atgriešanās ved uz sava radošuma un sava entuziasma progresu” (220).

Turpinājumā varam saskatīt enciklikā Evangelii Gaudium piedāvāto līniju: „Mērenībai, kas tiek izdzīvota brīvi un apzināti, piemīt atbrīvojošs spēks” (223) tāpat kā „laime prasa, lai mēs prastu ierobežot dažas vajadzības, kas mūs apdullina, un lai tādējādi mēs būtu atvērti daudzām iespējām, ko piedāvā dzīve” (223). Tādā veidā kļūst iespējams „no jauna saredzēt, ka mēs esam cits citam vajadzīgi, ka esam atbildīgi par citiem un pasauli, ka ir vērts būt labiem un godīgiem” (229).

Šajā ceļā mūs pavada svētie. Svētais Francisks, kas tiek vairākas reizes citēts, ir „visspožākais piemērs tam, ka vajag rūpēties par vājajiem. Viņš ir integrālas, priecīgi izdzīvotas, ekoloģijas paraugs” (10). Viņš ir piemērs tam, ka „rūpes par dabu, taisnīgums pret nabagiem, pūliņi sabiedrības labā un iekšējais miers ir nešķirami” (10). Enciklikā tiek minēts arī svētais Benedikts, svētā Terēze no Lizjē un svētīgais Šarls de Fuko.

Pēc Esi slavēts sirdsapziņas izmeklēšanā, ko Baznīca vienmēr ir ieteikusi kā līdzekli, ar kura palīdzību dzīvot savu dzīvi attiecību ar Kungu gaismā, vajadzēs iekļaut jaunu dimensiju, pārdomājot ne tikai to, kādas ir bijušas mūsu attiecības ar Dievu, citiem cilvēkiem un sevi pašu, bet arī ar visām radībām un dabu.

 

I. Šteinerte un J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.