Iet, kalpot un sludināt Evaņģēliju par velti!

„Gājums, kalpošana, beznosacījumu dāvāšana,” par šiem, trīs vārdos ietvertajiem tematiem, pāvests runāja šīrīta dievkalpojumā. Viņš pasvītroja, ka māceklis ir aicināts iet, lai kalpotu un sludinātu Evaņģēliju par velti, uzvarot viltus iedomas, ka pestīšana nāk no bagātībām.

Francisks komentēja šīsdienas Evaņģēlija lasījumu, kurā Jēzus sūta mācekļus sludināt Labo Vēsti. Jēzus sūta doties ceļā, kurš nenozīmē vis „pastaigu”, bet gan „iziešanu, lai sludinātu Evaņģēliju, nestu pestīšanu, Pestīšanas Evaņģēliju.” Tas ir uzdevums, ko Jēzus uzdod saviem mācekļiem. Ja māceklis paliek uz vietas un neiziet, nedod citiem to, ko pats saņēmis Kristībā, tad viņš nav patiess Jēzus māceklis. Viņam trūkst misionārā gara, trūkst iziešanas no sevis, lai kaut ko labu nestu citiem”:

„Jēzus mācekļa gājums ir iet tālāk, lai nestu šo labo vēsti. Taču ir arī cits Jēzus mācekļa gājums: iekšējais gajums, gājums sevī, mācekļa gājums, kurš meklē Kungu katru dienu, meklē lūgšanā, meditācijā. Arī šis gājums māceklim ir jāveic, jo, ja viņš nemeklē vienmēr Dievu, tad Evaņģēlijs, ko nes citiem, būs vājš Evaņģēlijs, atšķaidīts un bez spēka.”

Pāvests norādīja, ka šis divkāršais gājums ir gājums, ko Jēzus vēlas no saviem mācekļiem. Tad ir otrs vārds: „kalpot”. Francisks teica, ka māceklis, kurš nekalpo citiem, nav kristietis. Māceklim ir jādara tas, ko Jēzus ir sludinājis divās kristietības kolonnās – Kalna svētībās un „protokolā”, pēc kura tiksim tiesāti, un kas rodams Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā. Francisks uzsvēra, ka tieši šīs divas kolonnas ir „evaņģēliskās kalpošanas ietvars”.

„Ja māceklis nedodas gājumā, lai kalpotu, tad viņa gājums nekam neder. Ja viņa dzīve nav kalpošana citiem, tad nav vērts dzīvot kā kristietim. Un šeit rodams egoisma kārdinājums: „Jā, es esmu kristietis, man ir miers, es eju pie grēksūdzes, eju uz Misi, izpildu baušļus.” Bet, kur paliek kalpošana? Kalpošana citiem, kalpošana Jēzum slimajā, ieslodzītajā, izsalkušajā, kailajā. Jēzus mums teica to darīt, jo Viņš pats ir tur! Tā ir kalpošana Kristum citos.”

 Trešais vārds ir „beznosacījumu dāvāšana”. „Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet,” saka Jēzus. Pāvests paskaidroja, ka kalpošanas gājums ir par velti, jo par velti esam saņēmuši pestīšanu. Tā ir tīra žēlastība. Neviens no mums pestīšanu nav nopircis, neviens no mums nav to pelnījis. Tā ir tīra Tēva žēlastība Jēzū Kristū, Jēzus Kristus upurī”:

„Ir bēdīgi, ja atrodas kristieši, kuri aizmirst šo Jēzus Vārdu: „Pa velti esat saņēmuši, pa velti dodiet.” Ir bēdīgi, ja atrodas kristīgās kopienas, gan draudzes, gan reliģiskās kongregācijas, diecēzes, kas aizmirst dāvāšanu pa velti, jo aiz tā un zem tā ir viltus iedomas, ka pestīšana nāk no bagātībām, no cilvēciskās varas”.

„Trīs vārdi,” atgādināja pāvests, „gājums kā sūtīšana sludināt, kalpošana, jo kristieša dzīve nav viņa paša, bet gan citu dēļ, tāpat, kā tā bija Jēzum, un beznosacījumu dāvāšana”.

Francisks piebilda, ka mūsu cerība ir Jēzū Kristū, jo Viņš, savukārt, mums sūta cerību, kas nekad nepieviļ. Taču, tad, kad cerība ir savās ērtībās, vai egoismā meklēt lietas sev, nevis kalpot citiem, vai arī, kad cerība ir bagātībās, vai nelielās pasaulīgās „drošībās”, tad viss sabrūk. Pats Kungs liek tam sabrukt”., uzvarot viltus iedomas, ka pestīšana nāk no bagātībām.

Francisks komentēja šīsdienas Evaņģēlija lasījumu, kurā Jēzus sūta mācekļus sludināt Labo Vēsti. Jēzus sūta doties ceļā, kurš nenozīmē vis „pastaigu”, bet gan „iziešanu, lai sludinātu Evaņģēliju, nestu pestīšanu, Pestīšanas Evaņģēliju.” Tas ir uzdevums, ko Jēzus uzdod saviem mācekļiem. Ja māceklis paliek uz vietas un neiziet, nedod citiem to, ko pats saņēmis Kristībā, tad viņš nav patiess Jēzus māceklis. Viņam trūkst misionārā gara, trūkst iziešanas no sevis, lai kaut ko labu nestu citiem”:

„Jēzus mācekļa gājums ir iet tālāk, lai nestu šo labo vēsti. Taču ir arī cits Jēzus mācekļa gājums: iekšējais gajums, gājums sevī, mācekļa gājums, kurš meklē Kungu katru dienu, meklē lūgšanā, meditācijā. Arī šis gājums māceklim ir jāveic, jo, ja viņš nemeklē vienmēr Dievu, tad Evaņģēlijs, ko nes citiem, būs vājš Evaņģēlijs, atšķaidīts un bez spēka.”

Pāvests norādīja, ka šis divkāršais gājums ir gājums, ko Jēzus vēlas no saviem mācekļiem. Tad ir otrs vārds: „kalpot”. Francisks teica, ka māceklis, kurš nekalpo citiem, nav kristietis. Māceklim ir jādara tas, ko Jēzus ir sludinājis divās kristietības kolonnās – Kalna svētībās un „protokolā”, pēc kura tiksim tiesāti, un kas rodams Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā. Francisks uzsvēra, ka tieši šīs divas kolonnas ir „evaņģēliskās kalpošanas ietvars”.

„Ja māceklis nedodas gājumā, lai kalpotu, tad viņa gājums nekam neder. Ja viņa dzīve nav kalpošana citiem, tad nav vērts dzīvot kā kristietim. Un šeit rodams egoisma kārdinājums: „Jā, es esmu kristietis, man ir miers, es eju pie grēksūdzes, eju uz Misi, izpildu baušļus.” Bet, kur paliek kalpošana? Kalpošana citiem, kalpošana Jēzum slimajā, ieslodzītajā, izsalkušajā, kailajā. Jēzus mums teica to darīt, jo Viņš pats ir tur! Tā ir kalpošana Kristum citos.”

 Trešais vārds ir „beznosacījumu dāvāšana”. „Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet,” saka Jēzus. Pāvests paskaidroja, ka kalpošanas gājums ir par velti, jo par velti esam saņēmuši pestīšanu. Tā ir tīra žēlastība. Neviens no mums pestīšanu nav nopircis, neviens no mums nav to pelnījis. Tā ir tīra Tēva žēlastība Jēzū Kristū, Jēzus Kristus upurī”:

„Ir skumji, ja atrodas kristieši, kuri aizmirst šo Jēzus Vārdu: „Par velti esat saņēmuši, pa velti dodiet.” Ir skumji, ja atrodas kristīgās kopienas, gan draudzes, gan reliģiskās kongregācijas, diecēzes, kas aizmirst dāvāšanu pa velti, jo aiz tā un zem tā ir viltus iedomas, ka pestīšana nāk no bagātībām, no cilvēciskās varas”.

„Trīs vārdi,” atgādināja pāvests, „gājums kā sūtīšana sludināt, kalpošana, jo kristieša dzīve nav viņa paša, bet gan citu dēļ, tāpat, kā tā bija Jēzum, un beznosacījumu dāvāšana”.

Francisks piebilda, ka mūsu cerība ir Jēzū Kristū, jo Viņš, savukārt, mums sūta cerību, kas nekad nepieviļ. Taču, tad, kad cerība ir savās ērtībās, vai egoismā meklēt lietas sev, nevis kalpot citiem, vai arī, kad cerība ir bagātībās, vai nelielās pasaulīgās „drošībās”, tad viss sabrūk. Pats Kungs liek tam sabrukt”.

I. Šteinerte/VR