Sargāt kristīgo identitāti!

„Sargāt kristīgo identitāti, ļaujot, lai Svētais Gars mūs dzīvē ved uz priekšu,” tas ir viens no pāvesta aicinājumiem, kas izskanēja šīrīta Svētajā Misē. Pēc nedēļu ilga pārtraukuma, kurā bija iekļauts arī Svētā tēva ceļojums uz Sarajevu, viņš atsāka publisko dievkalpojumu svinēšanu Svētās Martas nama kapelā. Pāvests aicināja būt piesardzīgiem pret tiem, kas kristietību cenšas pārveidot „skaistā idejā”. Cits risks kristīgajai liecībai, Franciska vārdiem runājot, ir „sirdsapziņas paplašināšana”, ļaujot sevī ienākt „visam kam”.

Kāda ir kristīgā identitāte? jautāja Francisks. Savu homīliju viņš attīstīja, vadoties pēc svētā Pāvila vārdiem korintiešiem, kur tiek runāts tieši par Jēzus mācekļu identitāti. Ir tiesa, ka, lai sasniegtu šo kristīgo identitāti, Dievs mums ir licis veikt garu gājumu vēsturē, kamēr nosūtīja savu Dēlu.

Arī mums savā dzīvē ir jāveic ilgs gājums, lai šī kristīgā identitāte ir stipra, lai mēs spētu dot liecību. Pāvests teica, ka tas ir gājums, ko varam saukt par „gājumu no divkosības uz patieso identitāti”:

„Patiešām, ir grēks, un grēks liek krist, taču mums pieder Kunga spēks, lai pieceltos un turpinātu iet ar mūsu identitāti. Es teiktu arī, ka grēks ir daļa no mūsu identitātes: esam grēcinieki, bet grēcinieki ar ticību Jēzum Kristum. Tā nav tikai sirdsapziņas ticība, nē. Tā ir ticība, kas ir Dieva dāvana un kas ienāk mūsos no Dieva. Dievs pats ir tas, kurš mūs stiprina Kristū. Un Viņš mums ir piešķīris svaidīšanu, ir iespiedis mūsos zīmogu, ir iedevis mums ķīlu, Garu mūsu sirdīs. Dievs ir tas, kurš dod šo identitātes dāvanu.”

 Pāvests piebilda, ka ļoti būtiski ir, lai mēs šai kristīgajai identitātei esam uzticīgi un ļaujam, lai Svētais Gars, kas tieši ir garants, „ķīla mūsu sirdīs”, ved mūs dzīvē uz priekšu.

„Tā ir skaista identitāte,” sacīja pāvests, „kura sevi parāda liecībā”. Tāpēc Jēzus runā par liecību kā par mūsu kristīgās identitātes valodu. Pāvests atzina arī, ka kristīgā identitāte tiek kārdināta, jo esam grēcinieki un kārdinājumi nāk vienmēr, un identitāte var novājināties un pazust. Francisks liek piesargāties no diviem bīstamiem ceļiem:

„Vispirms no tā, kas liek pāriet no liecības pie idejām un liecību atšķaidīt. „Jā, esmu kristietis. Kristietība ir šāda, tā ir skaista ideja. Es lūdzu Dievu.” Un tādējādi no konkrētā Kristus, jo kristīgā identitāte ir konkrēta – par to lasām Kalna svētībās, šī konkrētība ir arī Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā, pārejam pie šīs maigās „soft” reliģijas un nonākam uz agnostiķu ceļa. Aiz kristīgās identitātes ir skandāls. Tā ir skandaloza identitāte. Un kārdinājums ir: nē, nē, labāk bez skandāla”.

Pāvests atgādināja, ka Krusts ir skandāls un tāpēc ir tādi, kas meklē Dievu ar šo „nedaudz ēterisko kristīgo garīgumu”. Tie ir „modernie agnostiķi”. Francisks brīdināja, ka ir arī tādi, kuriem vienmēr ir vajadzīga „jauna kristīgā identitāte” un kuri ir aizmirsuši, ka tie ir izredzēti, „svaidīti”, ka viņiem ir „Gara garantija”, un tie meklē: „Bet kur ir gaišreģi, kuri nolasīs vēstījumu, ko Dievmāte teiks šodien pulksten četros pēcpusdienā?” Un viņi no tā dzīvo. Tā nav kristīgā identitāte. Pēdējais Dieva vārds saucas „Jēzus” un nekas vairāk. Pāvests piebilda, ka vēl viens ceļš, kas kristīgajā identitātē liek spert soļus atpakaļ, ir pasaulīgums.

„Paplašināt sirdsapziņu tiktāl, ka tajā ienāk viss kaut kas. „Jā, mēs esam kristieši, protams...” Ne tikai morāli, bet arī cilvēciski. Pasaulīgums ir cilvēcisks. Un tā sāls pazaudē garšu. Un mēs redzam kristīgās kopienas, arī kristiešus, kuri saka, ka ir kristieši, bet nevar un neprot liecināt par Jēzu Kristu. Un tā identitāte virzās atpakaļ, vēl vairāk atpakaļ un pazūd pavisam. Šis ir pasaulīgais nominālisms, kuru redzam katru dienu. Pestīšanas vēsturē Dievs ar savu Tēva pacietību, no divkosības mūs ir vedis pie pārliecības, pie iemiesošanās konkrētības un pie sava Dēla pestījošās nāves. Tā ir mūsu identitāte.”

  Francisks piebilda, ka svētais Pāvils lepojas ar Jēzu, kurš ir kļuvis cilvēks un miris paklausības pēc. Tā ir identitāte un tā ir liecība. „Žēlastība, kas ir jālūdz Kungam,” teica pāvests, „ir, lai Viņš mums vienmēr dod šo dāvanu, šo identitātes dāvanu, kas netiecas piemēroties lietām, kamēr pazaudē sāls garšu.”

I. Šteinerte/VR