Pāvests konsekrētajām personām: Nesiet Jēzus Kristus krustu!

Pēc pusdienām kopā ar Bosnijas-Hercegovinas bīskapiem Sarajevas apustuliskajā nunciatūrā un īsas atpūtas pauzes, pāvests devās uz Jēzus Sirds katedrāli, kur tikās ar priesteriem, reliģisko ordeņu locekļiem un semināristiem. Neogotiskā stila dievnams ar diviem torņiem atrodas pašā pilsētas vēsturiskajā centrā. 1997. gada 12. aprīlī to apmeklēja sv. Jānis Pāvils II. Kara laikā šai 19. gadsimta celtnei tika nodarīti bojājumi, bet vēlāk tā atkal tika atjaunota. Baznīcā var ietilpt apmēram 250 cilvēku. Francisku sagaidīja katedrāles rektors. Ienākot, viņš uz īsu brīdi apstājās klusā lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā un pie Sarajevas pirmā arhibīskapa, kurš uzcēla šo dievnamu, Džuzepes Stadlera kapa. Tikšanās laikā viens priesteris, reliģiskā ordeņa loceklis un klostermāsa sniedza liecību par dramatiskajiem piedzīvojumiem deviņdesmito gadu kara laikā. Svētais tēvs, dzirdētā aizkustināts, nolika pie malas savas iepriekš sagatavotās uzrunas tekstu un vērsās pie klātesošajiem saviem vārdiem.

Viņš atzina, ka liecībās ir ietverta tautas atmiņa. Pagātnes notikumus aizmirst nedrīkst! Tos jāpatur prātā nevis, lai atriebtos, bet lai veicinātu mieru un sekotu savu senču ticības, piedošanas un mīlestības piemēram. Pretējā gadījumā, tautai nav nākotnes. Svētais tēvs mudināja priesterus, konsekrētās personas un semināristus nedzīties pēc pasaulīgajām ērtībām, bet meklēt visu cilvēku labumu. Visos ir labā sēkla! Visi ir Dieva bērni! – viņš uzsvēra. Francisks tos aicināja lūgties arī par ģimenēm, lai tās plaukst, pieņem bērnus un lai ir daudz aicinājumu, kā arī ar maigumu, brālību un piedošanu pretoties ikviena veida nežēlībai. „Nesiet Jēzus Kristus krustu!”, viņš sacīja.

Iepriekš sagatavoto uzrunu klātesošie saņēma rakstiskā veidā. „Pateicos visiem par kalpošanu Evaņģēlijam un Baznīcai”, raksta pāvests. „Es esmu ieradies jūsu zemē kā miera un dialoga svētceļnieks, lai stiprinātu un iedrošinātu brāļus ticībā, un jo sevišķi, jūs, kas esat aicināti strādāt ‘uz pilnu slodzi’ Kunga vīna dārzā. Viņš mums saka: ‘Lūk, es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules galam’ (Mt 28,20)”. Turpinājumā Francisks atgādina, ka šī pārliecība, sevišķi smagākajos brīžos, sniedz mierinājumu un cerību. Viņš mudina stāties pretī visām grūtībām ar nenogurstošu kalpošanas garu. „Jūsu kalpojuma auglīgums ir atkarīgs sevišķi no ticības”, uzsver Svētais tēvs. Tas ir atkarīgs no ticības Kristus mīlestībai, no kuras nekas nespēs mūs šķirt (sal. Rom 8, 35-39). Pāvests aicina priesterus, konsekrētās personas un lajus būt arī par brālības lieciniekiem, izkopt savu garīgo dzīvi, rūpēties par nabagiem un kalpot visiem ar mīlestību. Ja gribam palīdzēt citiem kļūt svētiem, nedrīkstam atstāt novārtā sevis svētdarīšanu! No otras puses, veltīšanās citu, īpaši, nabagu labā, palīdz mums aizvien vairāk līdzināties Kristum.

Atbildot uz jautājumu, ko priesterim un konsekrētajai personai šodien Bosnijā-Hercegovinā nozmē kalpot Dieva ganāmpulkam, pāvests norāda uz cerību. Tas nozīmē aktualizēt cerību, proti, gan sargāt jau esošās avis, gan arī iet un meklēt tās, kuras slāpst dzirdēt Labo Vēsti, kuras vienas pašas nespēj atrast ceļu pie Kristus. Svarīgi satikt cilvēkus tur, kur tie atrodas, un rūpēties par ticīgajiem. Garīgo ganu uzdevums ir ļaut cilvēkiem sajust Dieva tuvumu – apstrādāt brūces un ievainojumus, noslaucīt asaras, atvērt sirdi un pasniegt roku tiem, kuriem vajadzīga palīdzība, un kuri varbūt, būdami kautrīgāki, paši to neuzdrošinās lūgt. „Lūdzu, neiekrītiet kārdinājumā kļūt par sevī ieslēgtu eliti!”, mudina Svētais tēvs. Uzrunas noslēgumā viņš aicina klātesošos visās grūtībās paļāvīgi uzticēt sevi Dievmātei un meklēt pie viņas patvērumu. Marija māca klausīties, ko saka Jēzus, un īstenot Viņa vārdus savā dzīvē. Vissvētākā Jaunava Marija māca ticēt.

J. Evertovskis / VR