Pāvests Francisks Sarajevā: Uzruna valsts prezidentūras locekļiem

6. jūnija rītā pāvests Francisks izlidoja uz Sarajevu. Pirms tam viņš nosūtīja divas telegrammas – vienu adresētu Itālijas prezidentam Serdžo Mattarellam, otru Horvātijas prezidentei Kolindai Grabarai Kitarovičai. Gatavojoties pārlidot abu valstu teritorijas, Francisks paskaidroja, ka viņš dodas uz Bosniju-Hercegovinu, lai veicinātu dialogu starp dažādām kultūrām un reliģijām, stiprinātu kristiešu vienotības gājumu un katoliskās kopienas ticību. Abām valstīm – Itālijai un Horvātijai, viņš novēl garīgo, civilo un sociālo progresu, un dod tām savu apustulisko svētību.

Sarajevā pāvests ieradās pēc pusotru stundu ilga lidojuma, pulksten 9. Lidostā viņu sagaidīja Bosnijas-Hercegovinas prezidentūras horvātu pārstāvis Dragans Čovičs, kardināls Vinko Puličs, apustuliskais nuncijs Luidži Pecutto un nunciatūras sekretārs Džozefs Putenpurajils Antonijs. Pāvestam sperot pirmos soļus Bosnijas-Hercegovinas zemē, tika atskaņotas Vatikāna un šīs zemes himnas.

Pēc neilgas atpūtas un patērzēšanas lidostas VIP zālē, Svētais tēvs tika pavadīts uz prezidentūras pili.  Bosnijas-Hercegovinas prezidentūru veido trīs personas, kuras pārstāv katru no valsts etniskajām kopienām – bosniak, horvātus un serbus. Ir jāpaskaidro, ka katra no šīm Bosnijā-Hercegovinā dzīvojošajām kopienām sevi identificē kā bosniešus, tādējādi norādot uz kopējo nāciju, kurai tie pieder. Starptautiskajā sabiedrībā bieži vien rodas pārpratums, par bosniešiem saucot vienīgi bosniak etniskās grupas pārstāvjus, kuri pārsvarā pieder islāma ticībai. Patiesībā bosnieši ir arī horvāti un serbi, respektīvi, etniskās kopienas ar katoļticīgo un pareizticīgo vairākumu.  

Bosniak kopienu valsts prezidentūrā pārstāv Bakirs Izetbegovičs, serbus Mladens Ivaničs un horvātus jau pieminētais Dragans Čovičs.  Ik pēc astoņiem mēnešiem tie nomaina cits citu, kļūstot par prezidentūras prezidentu. Šobrīd prezidenta kārtā ir serbu pārstāvis Mladens Ivaničs. Pāvests prezidentūras pilī satika visus trīs prezidentūras locekļus, pateicās tiem par uzņemšanu un Mladenam Ivaničam par sirsnīgo uzrunu. Svētais tēvs izteica prieku apmeklēt pilsētu, kura izcietusi asiņainus konfliktus un atkal kļūst par dialoga un mierīgas sadzīves vietu.  

Francisks teica, ka Bosnijai-Hercegovinai un tās galvaspilsētai Sarajevai ir īpaša nozīme Eiropā un visā pasaulē. Gadsimtiem ilgi šai teritorijā ir dzīvojušas kopienas, kas pauž dažādas reliģijas un pieder dažādām tautībām un kultūrām. Katra no tām ir bagāta ar savām īpašībām un uzticīgi glabā savas tradīcijas. Arī Sarajevas arhitektoniskā struktūra redzamā veidā atspoguļo katru no šīm kultūrām. Tās pilsētbūvnieciskajā audeklā netālu cita no citas ir izvietotas sinagogas, baznīcas un mošejas, gūstot apzīmējumu „Eiropas Jeruzaleme”. Francisks norādīja, ka šādā kontekstā ir nepieciešams vienmēr veidot jaunus tiltus un rūpēties par jau esošajiem, lai varētu nodrošināt drošu savstarpēju saskarsmi.

„Ir nepieciešams komunicēt, atklāt katra bagātības, piešķirt vērtību tam, kas mūs vieno, bet uz atšķirībām raudzīties kā uz izaugsmes iespēju, respektējot citam citu. Ir vajadzīgs pacietīgs un uzticības pilns dialogs, lai cilvēki, ģimenes un kopienas var nodot savas kultūras vērtības un pieņemt labo, kas nāk no citām.”

Pāvests piebilda, ka šādā veidā var tikt dziedināti arī nesenās pagātnes smagie ievainojumi un nākotnē var raudzīties ar cerību. Tāpat arī ar garu, kas brīvs no dusmām un bailēm, var stāties pretim ikdienas problēmām, kuru netrūkst katrai pilsoniskai kopienai.

Uzrunājot Bosnijas-Hercegovinas valsts vadītājus, pāvests teica, ka viņš šeit ieradies kā miera un dialoga svētceļnieks 18 gadus pēc vēsturiskās svētā Jāņa Pāvila II vizītes. Francisks teica, ka par progresu, kas panākts šais gados pēc Deitonas miera parakstīšanas, ir jāpateicas Kungam un daudziem labas gribas cilvēkiem. Svarīgi tomēr ir nesamierināties ar to, kas sasniegts līdz šim, bet spert nākamos soļus, lai stiprinātu uzticību un veidotu iespējas, kas bagātinātu savstarpēju cits cita iepazīšanu un cieņu.

Francisks atzīmēja, ka Bosnija-Hercegovina ir integrāla Eiropas sastāvdaļa. Tās panākumi un drāmas veido daļu no visas Eiropas panākumiem un drāmām. Tāpēc pāvests norādīja, cik svarīga ir sadarbība ar starptautisko kopienu, jo īpaši, ar Eiropas Savienību, ar ar visām valstīm, kā arī ar organizācijām, kas darbojas Bosnijas-Hercegovinas teritorijā.

Pāvests teica, ka mieram un saskaņai starp horvātiem, serbiem un bosniak, kā arī sirsnīgām un brālīgām attiecībām starp musulmaņiem, ebrejiem un kristiešiem, ir svarīga nozīme ne tikai šai zemē, bet arī ārpus tās robežām. Šīs kopienas var liecināt visai pasaulei, ka etnisko grupu, reliģiju, kultūru un tradīciju daudzveidībā ir iespējams sadarboties, dziedināt brūces un ar cerību raudzīties nāktonē.

„Lai sekmīgi pretotos to cilvēku barbarismam, kuri katru atšķirību gribētu padarīt par aizvien nežēlīgākas vardarbības iemeslu, visiem ir nepieciešams atzīt visai cilvēces kopējās fundamentālās vērtības, vērtības, kuru vārdā var un vajag sadarboties, celt un veikt dialogu, piedot un augt, dažādām balsīm ļaujot skandināt cēlu un harmonisku dziesmu, nevis fanātiskas ienaida klaigas.”

Uzrunas noslēgumā Bosnijas-Hercegovinas valstsvīriem, pāvests atgādināja, ka politiski atbildīgie ir aicināti veikt cēlo uzdevumu būt par pirmajiem kalpiem savām kopienām, sargāt katra cilvēka pamattiesības, kuru vidū izceļas reliģiskā brīvība. Šādā veidā būs iespējams celt mierīgāku un taisnīgāku sabiedrību, un ar visu tās sastāvdaļu palīdzību risināt daudzās ikdienas dzīves problēmas.

Pāvests piesauca Visaugstākā palīdzību, novēlot mieru un labklājību Sarajevai un visai Bosnijai-Hercegovinai.

I. Šteinerte/VR