Sarajeva – pilsēta, kas tiek saukta par "Eiropas Jeruzalemi"

Tuvojas 6. jūnijs – pāvesta Franciska vizīte Sarajevā. Bosnijas-Hercegovinas zemē tas būs trešais pāvestu apmeklējums. 1997. gada aprīlī šeit pirmoreiz viesojās Jānis Pāvils II, bet 2003. gada 22. jūnijā viņš atgriezās atkal, lai beatificētu skolotāju Ivanu Mercu.

Svētā Krēsla rūpes attiecībā uz Bosniju-Hercegovinu saistās galvenokārt ar miera tematu. Arī pāvesta Franciska vizīte šai ziņā nav izņēmums. Ceļojuma temats saucas „Miers lai ir ar jums!” Vizītes galvenie notikumi būs Svētā Mise Sarajevas stadionā, Vesperes kopā ar klēra locekļiem kara izpostītajā Svētās Sirds katedrālē, ekumeniska un starpreliģiska tikšanās starptautiskajā franciskāņu vadītajā studentu centrā, kā arī tikšanās ar jauniešiem diecēzes centrā, kas nosaukts svētā Jāņa Pāvila II vārdā.

Ielūkosimies Sarajevas pilsētas nozīmīgākajos datos. Bosnijas-Hercegovinas galvaspilsētā 2013. gada tautas skaitīšanas  rezultāts bija 891 422 iedzīvotāji. 79,6% veido bosnieši („bosniak”), kas pārsvarā ir musulmaņi, 11,2% serbi un 6,7% horvāti. Sarajevu divās daļās sadala neliela upe Miljacka. Pilsēta atrodas kalnu ieskautā ielejā. Daži kvartāli ir izvietojušies 900 metru augstumā, bet kalnu virsotnes pārsniedz 2000 metru.

Pilsētas senākā daļa Stari Grada ir bagāta ar vēsturiskiem pieminekļiem. Tās Austrumos ir rodamas celtnes ar izteiktām osmaņu arhitektūras iezīmēm, bet Rietumos Hapsburgu atstātais mantojums. Jaunākajā pilsētas daļā – Novi Gradā 70. gados tika uzceltas komunistu būvniecībai raksturīgās mājas, daudzas no kurām tika izpostītas nesenā kara laikā. Neraugoties uz joprojām redzamajām postījumu zīmēm, šeit ir paspēts uzcelt jaunus, modernus kvartālus.

Ir noskaidrots, ka vieta, kur izvietojusies Sarajeva, tika apdzīvota jau Akmens laikmetā. Pilsēta netālu no Sarajevas ir pastāvējusi Romas impērijas laikā, bet viduslaikos pašreizējo Sarajevu veidoja vairāku ciematu grupējums, kura centrā atradās tirgus. Kopš 1461. gada jau var runāt par pilsētas sākumiem, kad osmaņu valdnieks Bosnijā Iza Begs šeit lika uzcelt mošeju un citas nozīmīgas celtnes. Valdnieka pils „saraj” deva nosaukumu topošajai pilsētai. 1541. gada hronikās ir pieminēts Latīņu tilts pāri Miljackas upei, uz kura 1914. gada 28. jūnijā tika nogalināts Austrijas lielhercogs Francis Ferdinands. Šis notikums iezīmēja I Pasaules kara sākumu.

1699. gadā pilsēta tika nodedzināta Savojas Eugēnija cīņā ar Osmaņu impēriju un Bosnijas galvaspilsēta pārcelta uz Travniku. 1878. gadā Bosniju iekaroja Austroungārijas impērija, kas Sarajevu atjaunoja pēc Vīnes arhitektūras paraugiem. Osmaņu celtnēm blakus pacēlās moderni eiropiešu stila nami. Pēc I Pasaules kara beigām šeit tiek izveidota „Serbu, horvātu un slovēņu karaliste”, kas krīt līdz ar nacistu ienākšanu 1941. gadā. Pēc nacistu padzīšanas, komunistu līderis Josips Brozs, saukts arī par Tito, kļuva par ministru prezidentu. Tito iznīcināja visus, kas izrādīja opozīciju un 1945. gadā pasludināja Dienvidslāvijas Federālo Republiku, kļūstot par tās prezidentu. Sarajeva šai laikā izvērtās par nozīmīgu industriālu centru.

Tito nāve 1980. gada 4. maijā iezīmēja Dienvidslāvijas sabrukšanu. Etniskās šķelšanās noveda līdz Balkānu karam, kas turpinājās no 1991. līdz 1996. gadam. Bijušās Dienvidslāvijas teritorija tika sadalīta 7 valstiskās vienībās – Bosnija-Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Kosova, Melnkalne, Slovēnija un Serbija. Uzliesmojot ienaidam starp trim galvenajām etniskajām grupām Bosnijā-Hercegovinā, proti, bosniešiem, serbiem un horvātiem, Sarajeva četrus gadus atradās serbu-bosniešu karaspēka ielenkumā. Bombardējumos bojā gāja 12 tūkstoši cilvēku un tika izpostīts nozīmīgs vēstures un kultūras mantojums. Konflikta beigās Sarajevas iedzīvotāju skaits saruka uz pusi. Daļa tika nonāvēti, otrai daļai tika likts atstāt mājas.

1995. gada beigās, pēc Deitonas pamiera, sākās rekonstrukcija, kas turpinās joprojām, 20 gadus pēc kara. Kopš osmaņu laikiem, Sarajeva bija pazīstama ar intensīvu intelektuālo dzīvi. No šejienes cēlušies Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Vladimirs Prelogs un kinorežisors Emīrs Kusturica. Ilgāku laiku Sarajevā pavadījuši arī Nobela prēmijas laureāts literatūrā Ivo Andričs, rakstnieks Predrags Matvejevičs un režisors Danis Tanovičs. Sarajevā atrodas vairākas augstskolas, mākslas akadēmijas, teātri, muzeji. Šeit regulāri norisinās kinofestivāli, džeza mūzikas festivāli, kā arī pazīstamais Ziemas festivāls. 2017. gadā šeit notiks Eiropas olimpiskās jaunatnes festivāls.

Reliģiju ziņā Sarajeva tiek saukta par „Eiropas Jeruzalemi”. Tajā līdz pat 1991. gadam spēja sadzīvot vairāku tautību, kā arī trīs lielāko monoteisko reliģiju pārstāvji. Šobrīd attiecības starp viņiem normalizējas. VI gadsimtā notika serbu migrācija no Eiropas ziemeļiem uz Balkāniem, kas ietilpa Bizantijas impērijas sastāvā. VII gadsimta hronikas vēstī par serbu masveida kristīšanos, bet definitīva pievēršanās kristietībai sākās IX gadsimta sākumā. Vislielāko impulsu serbu kristianizācijā deva brāļi Cirils un Metodijs. 878. gadā tika iesvētīts pirmais serbu bīskaps Sergijs.

Islāms Sarajevā nonāca līdz ar osmaņu invāziju 1463. gadā. Daudzi kristieši vēlāk pārgāja islāmā, lai novērstu aizdomas par kolaboracionismu ar krustnešiem. Savukārt, ebreju klātbūtne Sarajevā ir datējama ar 1492. gadu, kad Aragonas Ferdinands tos padzina no Spānijas.

Katoļticīgo skaits Vrhbosnas Sarajevas arhidiecēzē ir 192 ar pusi tūkstoši. Šeit ir 154 draudzes, kurās strādā 153 diecezālie un 181 reliģiskais priesteris. Diecēzē darbojas 252 māsas, seminārā mācās 39 semināristi. Diecēzes vadītājs ir kardināls Vinko Puljičs.

I. Šteinerte/VR