Uzticēsim sevi Tēvam atvadīšanās brīdī!

„Uzticēsim sevi Tēvam atvadīšanās brīdī no šīs pasaules,” aicināja pāvests šīrīta dievkalpojumā. Tas bija centrēts uz Jēzus uzrunu pirms Viņa ciešanām un uz Pāvila atvadīšanos Milētā pirms doties uz Jeruzalemi. Francisks domās kavējās pie vajāšanu upuriem, pie tiem, kas ir spiesti bēgt, kā piemēram, rohingja etniskā grupa Mjanmā, vai kristieši un jazīdi Irākā.

Jēzus atvadās, lai ietu pie Tēva un nosūtītu mums Garu, svētais Pāvils atvadās pirms doties uz Jeruzalemi un raud kopā ar sirmgalvjiem, kas atnākuši uz Efezu viņu pavadīt. Pāvests Francisks smēlās iedvesmu no šīsdienas lasījumiem, attīstot savu homīliju par to, ko kristietim nozīmē „teikt ardievas”.

Pāvests atzīmēja, ka arī mūsu dzīvē ir daudzas atvadīšanās – gan lielas, gan mazas, un dažās no tām ir arī daudz ciešanu, asaru. Svētais tēvs aicināja:

„Šodien padomāsim par tiem nabadzīgajiem rohingja Mjanmā. Brīdī, kad ir jāpamet sava zeme, lai bēgtu no vajāšanām, viņi nezināja, kas ar tiem notiks. Un jau vairākus mēnešus viņi atrodas laivā. Tie ierodas kādā pilsētā, kur viņiem iedod ūdeni, ēdienu un vēlāk saka: ejiet prom! Tās ir atvadas. Šodien, starp citu, notiek šī lielā eksistenciālā atvadīšanās. Padomājiet par kristiešu un jazīdu atvadām, kuri domā, ka savā zemē tie vairs nevarēs atgriezties, jo ir izdzīti no mājām. Šodien!”

Francisks vēlreiz atgādināja, ka dzīvē ir lielas un mazas atvadas, tādas kā mātes atvadas, kura pēdējoreiz apskauj dēlu, kurš dodas karā. Katru dienu šī māte pieceļas ar bailēm, vai neatnāks kāds paziņot: „pateicamies par jūsu dēla dāsnumu, kurš atdeva savu dzīvību par dzimteni” .  „Ir arī pēdējās atvadas,” teica pāvests, „kuras būs jāsaka mums visiem, kad Kungs mūs aicinās uz otru krastu. Es par tām domāju”.

Francisks teica, ka šīs lielās dzīves atvadas, tai skaitā arī pēdējās, nav vis atvadīšanās „uz drīzu redzēšanos”, „pagaidām,” „atā”, ko saka cilvēki, zinot, ka drīz atgriezīsies. Šīs atvadas saka tas, kurš nezina, kad un kā atgriezīsies. Svētais tēvs atzīmēja, ka atvadu temats ir rodams arī mākslā, dziesmās:

„Man prātā nāk viena, tā, kuru dzied alpieši, kad kapteinis atvadās no saviem karavīriem. Tas ir kapteiņa testaments. Vai es domāju par lielajām atvadām, par savām lielajām atvadām – nevis tām, kad teikšu „pagaidām”, „uz redzēšanos”, „atā”, bet gan „ar Dievu”? Šais divos lasījumos teikts „ar Dievu!” Pāvils uztic Dievam savējos un Jēzus uztic Tēvam savus mācekļus, kas paliek pasaulē. „Viņi nav no pasaules, bet sargā tos!” Uzticēt Tēvam, uzticēt Dievam: tā ir vārda „ar Dievu” izcelsme. Mēs sakām „ar Dievu” tikai lielajās atvadās – gan tajās, kas gadās dzīves laikā, gan arī pēdējās.”

Pāvests izteica pārliecību, ka, raugoties uz šīm divām lielajām personām – Pāvilu, kurš jūras malā raud ceļos visu priekšā un Jēzu – noskumušu, raudam savā sirdī, jo Viņu gaidīja ciešanas, varam padomāt arī par mūsu sirdi. Tas nāks par labu. Kas būs tas, kurš aizvērs man acis?

„Ko es atstāšu? Abi divi, gan Pāvils, gan Jēzus, šais lasījumos izdara zināmu sirdsapziņas izmeklēšanu: „Esmu paveicis to, to, to...” Ko esmu paveicis es? Man nāk par labu iedomāties sevi šai brīdī. Kad tas atnāks, nav zināms, taču brīdis, kurā „pagaidām”, „uz redzēšanos”, „atā” kļūs par „ar Dievu!” Vai esmu sagatavojies uzticēt Dievam visus savējos? Uzticēt Dievam sevi pašu? Teikt to vārdu, kas ir bērna uzticēšanās vārds Tēvam?”

Pāvests homīliju noslēdza, iesakot visiem pārdomāt tieši par šīsdienas Svēto Rakstu lasījumiem par Jēzus un Pāvila atvadīšanos un padomāt, ka arī mums kādu dienu nāksies teikt šo vārdu „ar Dievu!” Dievam es uzticu savu dvēseli, Dievam uzticu savu vēsturi, Dievam uzticu savējos, Dievam uzticu visu.

Francisks lūdzās, lai Jēzus, kurš nomira un augšāmcēlās, nosūta mums Svēto Garu, lai mēs iemācāmies šo vārdu, iemācāmies to sacīt eksistenciāli, no visa spēka: pēdējo vārdu „ar Dievu!”

I. Šteinerte/VR