Bailīgas kopienas bez prieka nav kristīgas kopienas

„Bailīgas kopienas bez prieka ir slimas, tās nav kristīgas kopienas,” teica pāvests piektdienas rīta Svētajā Misē. „Bailes” un „prieks” – šie divi vārdi rodami arī šīsdienas liturģijā. Francisks apgalvoja, ka bailes ir attieksme, kas mums nodara ļaunu. Tās mūs novājina un padara niecīgus. Tās paralizē. Cilvēks, kurš baidās, neko nedara, viņš nezina, ko darīt. Viņš ir koncentrējies sevī, lai tikai nenotiktu kas ļauns. Un bailes ved tevi pie egoistiska egocentrisma. Bailīgs kristietis ir cilvēks, kurš nav sapratis Jēzus vēsti – atzīmēja pāvests.

„Tāpēc Jēzus saka Pāvilam: „Nebaidies! Turpini runāt!” Bailes nav kristīga attieksme. Varam teikt, ka tā ir ieslodzītas dvēseles attieksme, kurai nav brīvības, nav brīvības raudzīties uz priekšu, kaut ko radīt, darīt labu... „Nē, bet tas ir riskanti, tas ir nedroši.... Un tas ir netikums. Bailes nodara ļaunu. Nebaidīties, nozīmē lūgt drosmes žēlastību, Svētā Gara drosmi.”

Francisks atzīmēja, ka ir atrodamas bailīgas kopienas, kuras vienmēr iet drošāko ceļu: „nē, nē, es to nedarīšu, nē, nē, to nedrīkst, to nedrīkst... .Šķiet, ka uz ieejas durvīm būtu rakstīts „aizliegts!” Viss ir aizliegts baiļu dēļ. „Un tu ienāc šai kopienā un jūti, ka gaisotne tajā nav laba, jo kopiena ir slima. Bailes to padara slimu. Drosmes trūkums kopienu padara slimu,” teica pāvests. Viņš precizēja, ka bailes ir jāspēj atšķirt no Dieva bijāšanas, kas ir svēta, tā ir adorācijas bijāšana Kunga priekšā, un Dieva bijāšana ir tikums. Dieva bijāšana cilvēku nepadara niecīgu, nenovājina, neparalizē. Tā ved uz priekšu pretim misijai, ko dod Kungs.

Otrs šīsdienas liturģijā sastopamais vārds ir „prieks”. Jēzus saka, ka prieku neviens nespēs atņemt. Pāvests atgādināja, ka arī vissmagākajos, vissāpīgākajos brīžos prieks dod mieru. Savukārt, izklaide sāpju brīdī kļūst par tumsību. „Kristietis bez prieka nav kristietis,” turpināja pāvests, „kristietis, kurš nemitīgi dzīvo skumjās, nav kristietis, un tādam kristietim, kurš pārbaudījumu, slimību, daudzu grūtību priekšā zaudē mieru, kaut kā trūkst.”

„Kristīgais prieks nav vienkārša izklaide, tā nav pārejoša līksmība. Kristīgais prieks ir dāvana, Svētā Gara dāvana. Tas nozīmē vienmēr priecīgu sirdi, jo Kungs ir uzvarējis, Kungs valda, Kungs atrodas pie Tēva labās rokas, Kungs mani ir uzlūkojis un sūtījis. Viņš man ir devis savu žēlastību un padarījis mani par Tēva bērnu... Tas ir kristīgais prieks. Kristietis dzīvo priekā.”

Francisks piebilda, ka arī kopiena bez prieka ir slima kopiena. Varbūt tā ir jautra kopiena, taču tā ir slima ar pasaulīgumu, jo tai nav Jēzus Kristus prieka. Kad Baznīca ir bailīga un kad tā nesaņem Svētā Gara prieku, Baznīca saslimst, kopienas saslimst, ticīgie saslimst.

Homīliju pāvests noslēdza ar lūgšanu: „Pacel mūs, Kungs, pretim Kristum, kurš sēž pie Tēva labās rokas, pacel uz augšu mūsu garu! Atņem mums jebkādas bailes un dod prieku un mieru!”

I. Šteinerte/VR