Pāvesta lūgšanu nodomi maijā

Universālajā Svētā tēva lūgšanu nodomā maijā tiek izteikts aicinājums uzņemties rūpes par cietējiem: Lai, neraugoties uz apkārt valdošo vienaldzības kultūru, mēs spējam aprūpēt cietējus, it sevišķi slimniekus un nabagus.

2013. gada 24. novembrī izdotajā apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium” pāvests Francisks raksta: „Tāpat kā bauslis ‘tev nebūs nokaut’ noliek skaidras robežas, lai nodrošinātu cilvēka dzīvības vērtību, mums šodien jāpasaka ‘nē izslēgšanas un nevienlīdzības ekonomikai’. Šī ekonomika nokauj. Nedrīkst būt tā, ka netiek ziņots par sirmgalvi bezpajumtnieku, kas nomirst no sala, bet ziņo par divu punktu kritumu biržas akcijām. Tā ir izslēgšana. Nedrīkst ilgāk paciest, ka tiek izmesta pārtika, ja ir cilvēki, kas cieš no bada. Tā ir nevienlīdzība. Šodien visu nosaka konkurence un spēks: stiprākais apēd vājāko. Šādas situācijas rezultātā plašas iedzīvotāju masas jūtas izslēgtas un atstumtas: bez darba, bez perspektīvām, bez izejas. Cilvēciska būtne pati par sevi tiek uzskatīta par patēriņa preci, kuru var izmantot un pēc tam izmest. Esam sākuši veidot ‘padzīšanas’ kultūru, kura aizvien vairāk izplatās. Te vairs nav runa vienkārši par ekspluatāciju un apspiešanu, bet par kaut ko jaunu: ar izslēgšanu tiek pašā tās saknē ievainota piederība sabiedrībai, kurā dzīvo, un tad cilvēks vairs nav pat tās apakšā vai perifērijā, vai zaudējis ietekmi – viņš ir ārpus tās. Izslēgtie vairs nav ‘ekspluatētie’, bet atmestie, ‘liekie’” (53).

„Ir būtiski, lai mēs būtu tuvu klāt jaunajām nabadzības un vājuma formām, kurās esam aicināti atpazīt ciešošo Kristu, kaut arī liktos, ka tas nenes tūlītēju taustāmu rezultātu”, turpina pāvests. „Te domāju par bezpajumtniekiem, narkotiku atkarīgajiem, bēgļiem, aborigēniem, vientuļajiem un pamestajiem vecajiem cilvēkiem un vēl daudziem citiem. Sevišķs izaicinājums man ir migranti, jo esmu atbildīgs par Baznīcu bez robežām, kura jūtas esam māte visiem. Tāpēc es aicinu visas valstis uz dāsnu atvērtību, kas, nebaidoties no vietējās identitātes pazaudēšanas, spētu veidot jaunas kultūras sintēzes formas. Cik skaistas gan ir pilsētas, kas pārvar slimīgu neuzticēšanos un integrē sevī atšķirīgos, kas šo integrāciju dara par jaunu attīstības dzinuli! Cik skaistas gan ir pilsētas, kas arī savā arhitektoniskajā veidolā ir pilnas ar vietām, kas apvieno, ļauj tikties, veicina citu iepazīšanu!” (210).

Savukārt evaņģelizācijai veltītais pāvesta lūgšanu nodoms ir mariānisks un aicina mūs iesaistīties evaņģelizācijas darbā: Lai Marijas aizbildniecība palīdz kristiešiem, arī dzīvojot sekularizācijas skartā vidē, būt gataviem liecināt par Jēzu.

Pirms apmēram pusotra gada apmeklējot Svētā Antonija abata klosteri Romas Avventīno kalnā, kur dzīvo benediktiešu atzara kamalduliešu kontmplatīvās māsas, pāvests Francisks skaidroja, kā izpaudās Marijas mīlestība uz Jēzu. Dievmātes pamatstāja bija šāda: Vienmēr izpildīt Dieva gribu. „Jo kas izpilda mana Tēva prātu, kas debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte”, lasām Evaņģēlijā (Mt 12, 50). Šajos vārdos ir izteikta ļoti būtiska lieta, proti, Dieva griba ir augstākais likums, kas nosaka patieso piederību Viņam. Pat ja Mariju ar Jēzu vieno mātes un dēla saikne, pieņemot eņģeļa vēsti viņa vienlaikus kļūst par sava Dēla mācekli. „Lūk, es esmu Kunga kalpone. Lai man notiek pēc tava vārda!”, viņa saka (Lk 1, 38). Pāvests paskaidroja, ka ar šo „fiat” (lai notiek), Marija ne tikai pieņem Dieva gribu, bet arī pilnīgā paļāvībā atveras nākotnei. Šis „fiat” saistās ir cerību. Marija ir cerības māte. Viņa ir visspožākā kristīgās cerības ikona.

Neskatoties uz dzīves grūtībām, Dievmāte vienmēr saglabāja cerību. Uzrunājot klostermāsas, Francisks norādīja, kā varam dzīvināt cerību. To varam dzīvināt, klausoties Dieva Vārdu, kontemplējot un vingrinoties pacietībā, gaidot, kad pienāks Kunga noteiktais laiks. Marija prata gaidīt un paklausīt Dievam. Sludināt kristīgo vēsti nozīmē sludināt dzīvo Jēzu. Lai mēs, kristieši, kļūtu par gaismu pasaulei, esam aicināti sekot Marijas paraugam un paklausīt Kungam, ik dienas kļūstot Viņam aizvien līdzīgāki. Mēs esam aicināti vairāk ar savas dzīves piemēru nekā ar vārdiem apliecināt, ka augšāmcēlies Kristus darbojas pasaulē, un ka tikai Viņā mūsdienu cilvēks var atrast savas dzīves jēgu.

J. Evertovskis / VR