Kristietis nav mazohists, bet prot panest ciešanas ar paļāvību

„Kristietis nav mazohists, bet prot panest ciešanas ar paļāvību,” teica pāvests šīrīta dievkalpojumā. Svētais tēvs paskaidroja, ka grūtību priekšā kristietim nav sadomazohistiska attieksme, bet viņš paļaujas uz Kungu ar uzticību un cerību.

Svētais Pāvils tiek vajāts, taču neraugoties uz tūkstoš parbaudījumiem, paliek nelokāms ticībā un iedrošina brāļus cerēt uz Kungu. Pāvests Francisks homīlijā vadījās pēc Apustuļu darbiem, lai pakavētos pie trim punktiem – ciešanām, uzticēšanās, miera.  Viņš norādīja, ka, lai ienāktu Debesu valstībā, ir jāpārvar trīs smagi tumsas brīži. „Tomēr,” teica pāvests, „tā nav sadomazohistiska attieksme, bet gan kristīgā cīņa pret šīs pasaules princi, kas cenšas atrauties no Jēzus Vārda, no ticības, no cerības. „Paciest ciešanas” ir frāze, ko apustulis Pāvils izmanto bieži:

„„Paciest”: tas ir vairāk nekā būt pacietīgam. Tas nozīmē uz saviem pleciem nest ciešanu smagumu. Arī kristieša dzīvē ir šādi brīži. Bet Jēzus mums saka: „Esiet šai brīdī drosmīgi. Es esmu uzvarējis, arī jūs būsiet uzvarētāji.” Šis pirmais vārds mūs apgaismo, lai vissmagākajos dzīves brīžos ietu uz priekšu, brīžos, kuri liek mums arī ciest.”

Otrs vārds „uzticēšanās”. Kristietis var panest ciešanas un arī vajāšanas, uzticoties Kungam. Tikai Viņš ir spējīgs piešķirt mums spēku, piešķirt neatlaidību ticībā, piešķirt cerību”:

„Uzticēt kaut ko Kungam, uzticēt Kungam šo smago brīdi, uzticēt Kungam sevi pašu, uzticēt Kungam mūsu brāļus, priesterus, bīskapus, uzticēt Kungam mūsu ģimenes, mūsu draugus un Viņam teikt: „Parūpējies par viņiem! Viņi ir tavējie!” Tā ir lūgšana, ko ne vienmēr pildām, tā ir uzticēšanas lūgšana: „Kungs, es tev viņu uzticu, ved viņu uz priekšu”. Tā ir skaista kristīgā lūgšana. Tā ir uzticības attieksme pret Kunga spēku, kā arī Kunga maigumu, kas piemīt Tēvam”.

„Kad cilvēks lūdzas ar šo sirds lūgšanu,” piebilda pāvests, „tad jūt, ka tā ir uzticēta Kungam, ka ir droša”. Kungs nekad nepieviļ! Parbaudījumi mums liek ciest, bet uzticēšanās Kungam piešķir cerību un no šejienes izriet trešais vārds: „miers”.

Francisks atgādināja to, ko Jēzus teica, atvadoties no saviem mācekļiem: „Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru”. Taču šis miers nenozīmē mierīgumu. Tas ir miers, kas ienāk mūsos, miers, kas dod spēku, kas stiprina to, ko esam lūguši Kungam – mūsu ticību un mūsu cerību.

„Trīs vārdi: ciešanas, uzticēšanās un miers. Dzīvē ir jāiet pa ciešanu ceļu, taču tas ir dzīves likums. Šādos brīžos ir jāuzticas Kungam un Viņš mums atbild ar mieru. Šis Kungs, kas ir Tēvs, mūs ļoti mīl un nekad nepieviļ. Turpināsim Euharistiskās svinības ar Kungu, lūdzot, lai Viņš stiprina mūsu ticību un mūsu cerību, lūdzot, lai Viņš piešķir paļāvību, ka ciešanas uzveiksim, jo Viņš uzvarēja pasauli. Lai Viņš mums visiem dod savu mieru!”

I. Šteinerte/VR