Pāvests viesojas Pontifikālajā Ziemeļamerikas kolēģijā

Sestdien, 2. aprīlī, pāvests apmeklēja Pontifikālo Ziemeļamerikas kolēģiju, kur svinēja Svēto Misi kopā ar studentiem un pasniedzējiem. Homīlijā Francisks pieminēja misionārus, kas nesuši Labo vēsti Jaunajai pasaulei, kā tūlīt pēc kontinenta atklāšanas, mēdza dēvēt Ameriku. Pāvests atzīmēja, ka viņi ne tikai sludināja Evaņģēliju, bet aizstāvēja arī pamatiedzīvotājus pret kolonizētāju patvaļu. Starp tiem bija brālis Hunipero Serra – kristīgās ticības pionieris Meksikā un vēlāk Kalifornijā. „Kas viņam lika atstāt savu dzimteni, savu zemi, savus tuviniekus, universitātes katedru, Maijorkas franciskāņu kopienu, lai dotos līdz pat zemes malām?” jautāja pāvests. Viņš nešaubīgi atbildēja, ka tā bija dedzība sludināt Evaņģēliju tautām, kopā ar tālās zemes iedzīvotājiem dalīties dāvanā, ko dod tikšanās ar Kristu. Svētais tēvs teica, ka tādi misionāri kā Hunipero Serra, bet daudzus gadsimtus pirms viņa svētie Pāvils un Barnaba, kā arī daudzi citi, met izaicinājumu visiem mūsdienu kristiešiem. Šie mācekļi-misionāri, kas ir satikuši Jēzu, Dieva Dēlu, un caur Viņu iepazinuši žēlsirdīgo Tēvu, Svētā Gara žēlastības mudināti, ir projicējuši sevi pret visām ģeogrāfiskajām, sociālajām un eksistences perifērijām, lai sniegtu tuvākmīlestības liecību.

Francisks atzīmēja, ka mēdzam pārāk uzkavēties, skrupulozā veidā analizējot gan viņu tikumus, bet vēl jo vairāk, netikumus, viņu cilvēciskās robežas, taču, vai šodien spējam atbildēt tikpat dāsni un drosmīgi Dieva aicinājumam, kā viņi, vai spējam atrast Dieva vaigu nabadzīgajos, tajos, kuri nav pazinuši Jēzu un tāpēc nav izjutuši Viņa žēlsirdības apskāvienu.

Izceļot brāļa Hunipero Serras dzīves aspektus, pāvests norādīja, ka visu savu misionāro kalpojumu viņš novēlēja Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Dodoties ceļā uz Kaliforniju, viņš salika sevi Gvadalupes Dievmātes rokās un lūdza žēlastību atvērt iezemiešu un kolonizētāju sirdis. Gvadalupes Dievmātes attēls bija klātesošs visos 21 misiju punktos, ko brālis Hunipero nodibināja Kalifornijas krastos. Kopš tā laika meksikāņu iemīļotā „Morenita” kļuva par visa Amerikas kontinenta debesīgo aizbildni. Francisks sacīja, ka viņa ir Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas kopējā sakne, Māte, kura vienmēr uzklausa un sargā savus bērnus.

Brālis Hunipero Serra ir viens no ASV  dibinātājiem un tēviem. Kopā ar dievkalpojuma dalībniekiem Pontifikālajā Ziemeļamerikas kolēģijā Romā, Francisks vēlējās pieminēt arī vairākus citus amerikāņu svētos. Viņš nosauca kontemplatīvās dzīves pārstāvjus Rozi no Limas, Marianu di Kvito, Terezitu no Andiem, garīgos ganus, kuri „ir izgarojuši Kristus smaržu un avju smaku” – Toribio di Mogroveho, Fransuā de Lavalu, Rafaelu Gvizāru Valensiju, pazemīgos strādniekus Kunga vīna dārzā Huanu Diego un Kateri Tekakvitu, cietošo un atstumto kalpus – Pedro Klaveriju, Martinu Porres, Damiānu no Molokai, Alberto Hurtado un Rozi Filipinu Dučeznu, Dievam un nabadzīgajiem konsakrēto kopienu dibinātājas Frančesku Kalabrini, Elizabeti Annu Setoni un Katalīnu Drekseli, nenogurstošos misionārus Freju Fransisko Solano, Hozē de Anhjetu, Hozē Gabrielu del Rozario Brohero, mocekļus Rošu Gonzalesu, Migelu Pro un Oskaru Arnulfo Romero. Pāvests teica, ka homīlijā nav iespējams uzskaitīt visus, taču visi lūdzas Kunga priekšā par saviem brāļiem un māsām, kas joprojām ceļo šīszemes virsū.

Svētais tēvs novēlēja, lai spirgts svētuma vējš pārskrien Ameriku Kunga Žēlsirdības Jubilejas gadā: „Lūgsim Augšāmcēlušajam Kristum, vēstures Kungam, lai mūsu Amerikas kontinenta dzīve aizvien vairāk sakņojas Evaņģēlijā, ko tas ir saņēmis. Lai Kristus aizvien vairāk ir klātesošs cilvēku, ģimeņu, tautu un nāciju dzīvē lielākam Dieva godam! Un lai šis gods izpaužas dzīvības kultūrā, brālīgumā, solidaritātē, mierā un taisnībā, dodot konkrētu mīlestības priekšroku nabadzīgajiem caur dažādu konfesiju kristiešu liecību, caur citu reliģiju ticīgo, kā arī taisnīgas sirdsapziņas un labas gribas cilvēku rīcību!”

I. Šteinerte/VR