Lielās piektdienas Krustaceļš Romas Kolizejā

Krustaceļš Romas Kolizējā

IEVADS

Bija 2013. gada 19. marts. Pirms dažām dienām ir ievēlēts pāvests Francisks. Homīlijā viņš runāja par svēto Jāzepu, Jēzus un Marijas «aizbildni», kura dzīves stils ir diskrētums, pazemība, klusums, pastāvīga klātbūtne un pilnīga uzticība. Krusta ceļā, kuru tagad sākam, būs nepārtraukta atsaukšanās uz žēlastību būt Dieva mīlestības, īpaši krustā piesistā Jēzus mīlestības sargātiem, un reizē uz pienākumu būt mīlestības sargiem - aiz mīlestības pret radīto pasauli, katru cilvēku, sevišķi visnabadzīgāko, sevi un savām ģimenēm, būt sargiem, lai pasaulē atmirdzētu cerības zvaigzne.

Krusta ceļu gribam veikt ciešā vienotībā ar Jēzu. Pievēršot uzmanību tam, kas ir rakstīts evaņģēlijos, centīsimies diskrēti atklāt tās emocijas un domas, kuras šajās pārbaudījuma stundās varēja mājot Jēzus prātā un sirdī. Tajā pašā laikā izteiksim savas domas gan par labām, gan par nevēlamām dzīves situācijām, kas raksturīgas mūsdienām. Tādā veidā sniegsim atbildi, kas liecina par mūsu vēlēšanos sekot Kungam, Jēzum Kristum ciešanu ceļā.

Lūgšana

Tēvs, Tu vēlējies atpestīt cilvēkus caur sava Dēla nāvi pie krusta, palīdzi mums, kas šīs zemes dzīvē esam atklājuši viņa mīlestības noslēpumu, sniegt liecību ar vārdiem un darbiem, sniegt to visiem cilvēkiem, kurus satiekam savā ikdienas dzīvē. Caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas kopā ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda mūžu mūžos. Amen.

 

PIRMĀ APCERE

Jēzus notiesāts uz nāvi

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:

“Šī ir Mana miesa, kas par jums tiek dota (...) Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums tiek izlietas”.

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks:

“Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja: «Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu?» Bet tie atkal kliedza: «Sit Viņu krustā!» Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu šaustīja un nodeva, lai Viņu sistu krustā”.

Jēzus izjūtas un domas:

Tikko kopā ar saviem mācekļiem nosvinēju Lieldienas. To Es ļoti vēlējos. Tās bija pēdējās Lieldienas pirms ciešanām, pirms atgriešanās pie Tevis! Bet negaidot tās tika iztraucētas. Manam māceklim velns iečukstēja sirdī Mani nodot. Ģetzemanes dārzā viņš nāca Man pretī, izrādot žestu, kas apliecina mīlestību. Viņš sveicināja, sakot: «Esi sveicināts, Rabbi!» Un noskūpstīja Mani. Kāds rūgtums pārņēma šajā brīdī! Vakariņu laikā Es lūdzu Tevi, Tēvs, lai Tu pasargātu savā vārdā Manus mācekļus, lai viņi būtu vienoti kā Mēs”.

Mūsu atbilde:

Jēzu, savā ticībā mēs esam vājāki par pirmajiem mācekļiem. Nereti arī mūsos iezogas kārdinājums nodot Tevi. Bet Tava mīlestība mudina mūs augt mīlestībā pret Tevi, un tam ir vajadzīga lūgšana, modrība, atklātība un patiesība. Tikai tā augs ticība. Un tā būs stipra un priekpilna.

Lūgsimies,

Kungs Jēzu, lai Tava miesa un Tavas asinis sargā mūs mūžīgai dzīvei. Ar šo brīnumu saskaras priesteri, kuri svin Euharistiju, un visi ticīgie, kuri tuvojas altārim, lai pieņemtu Tevi, Maizi, kas nākusi no debesīm.

 

OTRĀ APCERE

Jēzus ņem rokās savu krustu

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks:

“Kad tie bija Viņu izsmējuši, novilka Viņa purpura drānas un ietērpa Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā”.

Jēzus izjūtas un domas:

Mani ir ielenkuši pārvaldnieka karavīri. Priekš viņiem Es vairs neesmu cilvēks, bet priekšmets. Tie grib ar Mani spēlēties, izjokot, izsmiet. Tāpēc ieģērbj Mani karaliskās drānās. Un ir gatavs arī kronis, ērkšķu kronis. Tie sita ar niedri Man pa galvu. Spļāva virsū. Aizveda Mani projām. Manī atbalsojas pravieša Isaja dramatiskie vārdi par Kunga kalpu. Tika teikts, ka tam nebija nekāda skaistuma, ka tas bija nicināts, bija sāpju vīrs, ka tas bija kā jērs, kas tiek vests uz nokaušanu, kas tas bija izrauts no dzīvo zemes, piekauts līdz nāvei. Šis kalps biju es, lai atklātu bezgalīgo Dieva mīlestību pret cilvēku.

Mūsu atbilde:

Tu, Jēzu, biji "pieskaitīts ļaundariem". Pirmajā kristiešu paaudzē tikai par to, ka atklāti sludināja par Tevi, Pēterim un Jānim, Pāvilam un Silam nācās pārkāpt cietuma slieksni. Bet gadsimtu gaitā tas ir noticis neskaitāmas reizes. Arī šajās dienās daudzi vīrieši un sievietes tiek arestēti, notiesāti un pat nogalināti tikai tādēļ, ka ir kristieši, vai arī tādēļ, ka aktīvi cīnās par taisnīgumu un mieru. Viņi nekaunas no Tava krusta. Viņi mums ir brīnišķīgs piemērs sekošanai.

Lūgsimies ar mocekļa Šahbaza Bhatti vārdiem

2011. gada 2. martā Pakistānas minoritāšu lietu ministru Šahbazu Bhatti nogalināja bruņota grupa. Savā garīgajā testamentā viņš rakstīja:

«Kad man bija trīspadsmit gadi, kādā Lieldienu laika piektdienā klausījos mācību par Jēzus ciešanām mūsu un visas pasaules pestīšanas dēļ. Manī radās vēlme Viņa mīlestībai atbildēt ar savu mīlestību pret brāļiem un māsām, aizstāvot kristiešus, palīdzot visiem, īpaši nabagiem, grūtībās nonākušajiem un vajātajiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā islāma valstī. Vēlos, lai mana dzīve, mans raksturs, mani darbi liecinātu par mani un apstiprinātu, ka sekoju Jēzum Kristum. Šāda vēlme manī ir tik stipra, ka uzskatītu par privilēģiju, ja Jēzus gribētu pieņemt manas dzīves upuri».

Šīs liecības gaismā lūgsimies: Kungs Jēzu, stiprini vajāto sirdis. Dari, lai pasaulē tiek respektētas cilvēka pamattiesības uz reliģijas brīvību. Mēs pateicamies par visiem, kuri kā “eņģeļi” brīnišķīgi liecina par Tavu valstību, kas nāk.

 

TREŠĀ APCERE

Jēzus pakrīt zem krusta smaguma

Lasījums no Isaja grāmatas:

“Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu; caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti”.

Jēzus izjūtas un domas:

Sperot pirmos soļus ceļā uz Kalvāriju, Es grīļojos. Jau esmu zaudējis daudz asiņu. Man grūti turēt koka smagumu, kas jānes. Un Es pakrītu. Taču kāds Mani pieceļ. Visapkārt ir tik daudz ļaužu. Viņu vidū, protams, ir arī kāds, kas Man vēl labu. Bet pārējie vienkārši ir skatītāji. Domāju par Jāni Kristītāju, kurš Manas publiskās dzīves sākumā teica: «Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus!». Šo vārdu patiesība atklājas pašreizējā brīdī.

Mūsu atbilde:

Jēzu, šī ir diena, kurā mums vajag līdzināties nevis farizejam, kas godina pats sevi, bet gan muitniekam, kas nespēj pacelt savu skatienu. Tāpēc paļāvībā lūdzam Tevi, Dieva Jērs, piedod mums mūsu grēkus, ko esam darījuši domās, vārdos, darbos un nolaidībā! Pārdomājot Tava krusta smagumu, nekaunēsimies apzīmēt sevi ar krusta zīmi, kas ir «efektīva palīdzība nabagiem un tiem, kuri ir vāji, un kas neprasa lielu piepūli. Runa ir par Dieva žēlastību». (Kirils no Jeruzalemes)

Lūgsimies

Svētais Tēvs, mēs Tevi slavējam, jo caur praviešiem daudzas reizes esi mūs mācījis cerēt uz Tavu pestīšanu. Mēs Tevi slavējam, jo Tu esi tā mīlējis pasauli, ka devi mums savu viendzimušo Dēlu. Lai īstenotu Tavu pestīšanas plānu Viņš dalījās ar mums visā, izņemot grēku. Nabagiem sludināja pestīšanas Labo vēsti, ieslodzītajiem brīvību, noskumušajiem prieku. Paldies, Tēvs!

 

CETURTĀ APCERE

Tikšanās ar māti

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:

“Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai: «Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Israēlī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi» ... Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī”.

Jēzus izjūtas un domas:

Pūļa vidū ir arī Mana māte. Strauji sitas Mana sirds. Es nespēju viņu saskatīt. Manu seju noklājušas asinis. Kad biju tikai četrdesmit dienas vecs, saskaņā ar Mozus Likumu vecāki nesa Mani uz svētnīcu upurēšanai. Ar Manu māti un Manu tēvu runāja kāds pravietis. Viņa vārds bija Simeons. Viņš paņēma Mani savās rokās un sacīja, ka Es kļūšu par «zīmi, kam pretī runās» un ka Manas mātes «dvēseli pārdurs zobens». Tie ir vārdi, kas šajā brīdī ir kļuvuši par realitāti, un tā ir sāpīga gan viņai, gan man. Šodien pilnībā ir piepildījies toreiz saliktais upuris.

Marijas atbilde:

“Ak, mans Dēls, Tevi velk šo mežoņu rokas un Tu to paciet; pieļauj, ka Tevi grūsta un saslēdz važās, un brīvprātīgi paklausi viņiem. Vienīgi Tu esi spējīgs saraut važas, kas saslēgtu tur visu cilvēci! Esmu sagrauta. Saki man, saki man vienu vārdu, Dieva Tēva Vārds, neklusē Tavas kalpones, kas kļuva par Tavu māti, priekšā!” (Gregors no Naziansas)

Ak, Jēzu, traģēdija, ko Tu kopā ar savu māti izdzīvoji uz šaura un līkumota Jeruzalemes ceļa, liek mums domāt par daudzu ģimeņu traģēdiju visā pasaulē. Tā skar visus: mātes, tēvus, bērnus, vecmātes un vectēvus. Ir viegli tiesāt, bet svarīgāk ir iejusties viņu vietā un savu iespēju robežās palīdzēt tiem. Centīsimies to darīt!

Lūgsimies:

Svētā Marija, Jēzus māte, Jāzepa līgava, vadi ģimenei veltīto bīskapu sinodi! Aizbilsti par pāvestu, bīskapiem un visiem, kas tajā ir iesaistīti! Dari, lai viņi būtu paklausīgi Svētajam Garam un kopīgi izlemtu svarīgus jautājumus! Mūsu priekšā vienmēr ir psalma vārdi: «Mīlestība un patiesība sastapsies.» Marija, Kānā tu teici kalpiem: «Visu, ko Viņš jums sacīs, to dariet!» Stiprini laulātos un kristīgās ģimenes, kas ir aicinātas liecināt par ģimenes skaistumu, kādu to ir iecerējis Jēzus!

 

PIEKTĀ APCERE

Kirēnietis palīdz Jēzum nest krustu

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:

“Kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no lauka, un uzlika Viņam krustu, lai to nestu aiz Jēzus”.

Jēzus izjūtas un domas:

Es dzirdu kliedzienus visapkārt. Ar varu tiek apturēts kāds zemnieks, kas tajā brīdī nejauši gājis garām. Bez liekas paskaidrošanas viņam liek nest Manu smago nastu. Es sajūtu atvieglinājumu. Viņi liek šim cilvēkam Man sekot. Mēs iesim kopā līdz pat moku vietai. Ne vienu reizi vien, sludinot Dieva valstību, Es sacīju: «Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis». Un tagad šis cilvēks nes tieši Manu krustu. Iespējams, ka viņš nemaz nezina, kas Es esmu, un tomēr palīdz un seko Man.

Mūsu atbilde, slavējot Sīmani:

«Svētīgs esi tu, Sīmani, ka dzīves laikā nesi krustu aiz mūsu Karaļa. Lepojas daudzi, kas nes karaliskās varas simbolus, bet reiz izzūd karaļi ar visiem saviem simboliem. Svētīgas ir tavas rokas, kuras pacēla un nesa Jēzus krustu, kas dāvāja mums dzīvību». (Efrems no Sīrijas) Varbūt arī dažiem no mums sastapšanās ar Tevi, Kungs, norisinājās pilnīgi negaidītā veidā. Bet vēlāk sapratām tās nozīmi. Mēs uzskatām par lielu žēlastību faktu, ka starp mums netrūkst kirēniešu. Viņi nes otra cilvēka krustu. To dara ar uzcītību. Viņu motivācija ir mīlestība. Viņu klātbūtne mums kļūst par cerības avotu. Tie īsteno svētā Pāvila aicinājumu: «Nesiet cits cita nastas!». Un tā viņi sargā un rūpējas par saviem brāļiem.

Lūgsimies

Kungs Jēzu, Tu esi teicis, ka "svētīgāk ir dot nekā ņemt". Palīdzi arī mums būt gataviem veikt “kirēnieša” uzdevumu. Lai visi, redzot mūsu dzīves liecību, justos iedrošināti veidot to, kas ir skaists, labs, patiess un būtisks. Tas, kurš jūtas vājš, lai redz mūs pazemīgus, jo patiesībā arī mēs esam vāji. Tas, kurš saņem no mums pateicības zīmes, lai apzinās, ka mums visiem ir tūkstošiem iemeslu, lai pateiktu “paldies”. Arī tas, kurš nevar paskriet, lai neuztraucas, jo mēs viņu mīlam. Viņš redzēs, ka esam gatavi palēnināt savu gaitu. Mēs negribam viņu atstāt aizmugurē.

 

SESTĀ APCERE

Veronika noslauka Jēzum seju

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:

“[Jēzus] apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie Divpadsmit bija ar Viņu, un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magadalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari, un Joanna, Heroda nama pārvaldnieka Kūzes sieva; Zuzanna un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam”.

Jēzus izjūtas un domas:

Pūlī ir daudzas sievietes. Vienu no viņām žēlsirdība mudina tuvoties, lai noslaucītu Manu seju. Šis žests atsauc Man atmiņā dažādas tikšanās. Viena no tām norisinājās pirms nedēļas. Es vakariņoju draugu mājās Betānijā. Biju Marijas, Martas un Lācara viesis. Marija iezieda manas kājas ar dārgu nardu eļļu. Es viņu pārsteidzu, sakot, lai šo eļļu paglabā līdz manai apbedīšanai. Es redzu sevi sēžam pie Sikaras akas. Jūtos noguris un izslāpis. Kādā brīdī atnāk sieviete no Samarijas, nesot krūku. Es palūdzu viņai ūdeni. Stāstu par ūdeni, kas izplūst mūžīgai dzīvei. Šķiet, ka viņa bija gaidījusi šo dāvanu, gaidījusi šo brīdi, lai atvērtu savu sirdi. Viņa gribēja izstāstīt visu par sevi. Pārsteigts es redzēju, kā viņa atvēra savu sirdsapziņu. Un, atgriezusies ciematā, viņa stāstīja visiem par Mani, sakot: «Vai Viņš nav Mesija?».

Mūsu atbilde:

Jēzu, šovakar mūsu vidū ir daudz sieviešu. Evaņģēlijos sievietēm ir izcila vieta. Viņas rūpējās par Tevi un Taviem mācekļiem. Dažas no viņām bija klāt Tavu ciešanu laikā. Un tieši viņas būs pirmās, kuras nesīs Tavas augšāmcelšanās vēsti. Sievietes ģēnijs mudina mūs izdzīvot ticību ar lielu sirsnību pret Tevi. To mums māca visi svētie. Mēs vēlamies iet viņu ceļu.

Lūgsimies

Kungs Jēzu, ticības sludināšana pasaulē un kristīgo kopienu ceļš tiek spēcīgi atbalstīts no sieviešu puses. Sargā viņas kā liecinieces tai laimei, kas uzplaukst no tikšanās ar Tevi, un kas kļūst par dzīves visdziļāko noslēpumu. Sargā viņas kā spožas mātišķības zīmes blakus pēdējiem valstībā, kuri viņu sirdī kļūst par pirmajiem.

 

SEPTĪTĀ APCERE

Jēzus pakrīt otro reizi

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs:

“Tad Jēzus aizgāja uz dārzu, ko sauc par Ģetzemani, lai lūgtos. Viņš ņēma sev līdzi Pēteri un divus Zebedeja dēlu un iesāka skumt un baiļoties. Un viņš tiem sacīja: «Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei, palieciet šeit un esiet ar mani nomodā». Viņš lūdzās, sakot: «Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen! Tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!»”

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:

“Eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdzās vēl vairāk, un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē”.

Jēzus izjūtas un domas:

Nogurums nav tikai fizisks nespēks. Ir kaut kas dziļāks, ar ko nākas rēķināties. Vakarvakarā, pakritis pie zemes, Es ilgi sarunājos ar Tēvu. Mani sviedri līdzinājās asins lāsēm. Es izjutu pirms nāves agoniju. Ņemot līdzdalību katra mirstoša cilvēka lielākajā un smagākajā pieredzē. Paldies, Mans Tēvs, ka šajā brīdī Tu sūtīji no debesīm eņģeli, lai Mani mierinātu!

Mūsu atbilde:

Jēzu, cik daudz skumju valda to cilvēku dvēseļu bezdibenī, kurus ievainojusi vientulība, atstātība, vienaldzība, slimība vai tuva cilvēka nāve! Neizmērojamas ir to cilvēku ciešanas, kurus apņem nežēlīgi notikumi, naida un nepatiesības vārdi, kuri sastop akmens cietas sirdis, kuras liek asarām ritēt un noved izmisumā. Cilvēka sirds, mūsu visu sirdis ilgojas pēc kaut cita: mīlestības gādības. To mums un visiem labas gribas cilvēkiem māci Tu, ak Jēzu: “Mīliet viens otru kā Es jūs esmu mīlējis!”

Lūgsimies:

Atveries, mana sirds! Esi tik plaša kā Dieva sirds. Atveries, lai nestu cerību. Atveries, lai rūpētos. Atveries, lai uzklausītu. Atveries, lai dziedinātu brūces. Atveries, lai sniegtu gaismu tiem, kuri ir tumsā. Sargā un mieri šodien, rītdien un vienmēr.

 

ASTOTĀ APCERE

Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass:

“Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus pagriezies pret tām, sacīja: «Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas sevis un savu bērnu dēļ!»”

Jēzus izjūtas un domas:

Pirms dažām dienām Es svinīgi iegāju Jeruzalemē. Mācekļu mazā grupiņa man bija sarīkojusi svētkus. Mani godināja, sakot: «Svētīgs, kas nāk, Karalis, kas nāk Kunga vārdā». Tas bija vienkāršs un reizē svinīgs brīdis. Kaut gan farizeji izrādīja savu nepatiku. Pat svētki neapturēja Mani raudāt par pilsētu. Tagad, kad ar milzīgām pūlēm eju uz Golgatu, atskan sieviešu balsis, kuras apraud mani un žēlo.

Mūsu atbilde:

Vai arī šodien, Jēzu, redzot mūsu pilsētas, nav iemesla asarām? Arī mēs varam būt akli attiecībā uz Tevi, neizprotot Tevis norādīto miera ceļu. Tagad to, ku Tu teici savā Kalna mācībā, mēs uztveram kā aicinājumu: «Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem». Un arī to, ko Tu teici saviem mācekļiem: «Jūs esat zemes sāls... Jūs esat pasaules gaisma... Tāpat lai arī jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs».

Lūgsimies

Kungs Dievs, Tu aicini mūs uz debesu Jeruzalemi, uz Dieva tikšanos ar cilvēkiem telti. Tu esi apsolījis noslaucīt katru asaru no mūsu acīm. Tur vairs nebūs ne nāves, ne skumju, ne žēlabu, ne bēdu. Tu būsi mūsu Dievs, un mēs būsim Tava tauta. Stiprini mūsos cerību, ka pēc smagā sēšanas darba pienāks priecīgs pļaušanas laiks.

 

DEVĪTĀ APCERE

Jēzus pakrīt trešo reizi

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis:

“Es izgāju no Tēva un atnācu pasaulē, tagad es atstāju pasauli un eju pie Tēva”.

Jēzus izjūtas un domas:

Mans šīs zemes ceļojums tuvojas noslēgumam. Kad Es piedzimu, Mana māte ielika Mani silītē. Gandrīz visu savu dzīvi Es dzīvoju Nācaretē. Biju cieši saistīts ar izvēlētās tautas vēsturi. Kā ceļojošais Tēva sūtnis Es sludināju Viņa bezgalīgo mīlestību, ko neviens neaizmirst; sludināju Viņa nesavtīgo mīlestību, kas paliek uzticīga no paaudzes paaudzē; sludināju Viņa plašo mīlestību, cerību, kas uzvar pat nāvi, un sludināju Viņa dziļo mīlestību, kas Mani sūtīja nevis pie taisnīgajiem, bet gan grēciniekiem. Daudzi Mani klausījās un sekoja, kļūdami par Maniem mācekļiem. Citi Mani nesaprata. Daži pat cīnījās pret Mani un beigās notiesāja. Taču tieši tad Es biju aicināts atklāt Dieva mīlestību pret cilvēku.

Mūsu atbilde:

Jēzu, Tavas un Tēva un mīlestības priekšā jautāsim sev, vai mēs nepakļaujamies pasaulei, kurai Tavas ciešanas un nāve ir “apgrēcība un neprātība”, lai gan patiesībā ir “Dieva spēks un gudrība”? Vai neesam kļuvuši par remdeniem kristiešiem, lai gan Tava mīlestība ir liesmojošās uguns noslēpums? Vai apzināmies, ka, “pirms nekā Dievs ieradās mūsu vidū, mēs vispār nezinājām, kas ir Dievs”? Un kad Tu, viendzimušais Dēls, biji ieradies, “Dievs ļāva mums pacelt savu skatienu uz Viņu, radīja mūs pēc sava tēla un līdzības, apsolīja mums debesu Valstību”.

Lūgsimies:

Kungs Dievs, mēs uzdrošināmies Tev teikt: „Tēvs mūsu.” Uzskatīt sevi par bērniem ir brīnišķīga dāvana, par ko esam lielu pateicību parādā. Zinām, Tēvs, ka neesam tikai smilšu graudiņš izplatījumā. Tu mūs apveltīji ar lielu cieņu, mūs aicināji uz brīvību. Atbrīvo mūs no ikvienas verdzības formas. Neļauj attālināties no sevis. Sargā, Tēvs, katru no mums. Sargā katru cilvēku, kas dzīvo šajā pasaulē.

 

DESMITĀ APCERE

Jēzum norauj drēbes

No Psalmu grāmatas (21):

“Savā starpā viņi sadala manas drēbes un met kauliņus par manu apģērbu”.

Jēzus izjūtas un domas:

Es klusēju. Jūtos pazemots no šī, šķietami, banālā žesta. Pirms vairākām stundām Mani izģērba. Es domāju par savu māti, kura ir tepat. Mans pazemojums ir pazemojums arī viņai. Arī šajā brīdī tiek pārdurta viņas dvēsele. Es pateicos viņai par darināto tuniku, kuru Man norāva. Tā ir viņas mīlestības zīme pret Mani.

Mūsu atbilde:

Kungs, Tava tunika mudina mūs kontemplēt žēlastības laiku un reizē pārdomāt arī tos notikumus, kas ievaino cilvēka cieņu. Žēlastība ir Kristības sakraments. Bērnam, kas tikko kļuvis par kristieti, tiek sacīts: “Tu esi kļuvis par jaunu radību un esi ieģērbts Kristū. Lai šīs baltās drānas ir tavas jaunās cieņas apliecinājums, tavu vecāku vārdu un dzīves piemēra stiprināts, nēsā tās bez traipa mūžīgajai dzīvei”. Tas ir cilvēka eksistences visdziļākās patiesības avots.

Tajā pašā laikā mīlestība, ar kādu Tu sargā katru radību, liek mums aizdomāties par daudzām briesmīgām situācijām: cilvēku tirdzniecību, bērnu-karavīru likteni, paverdzinošu darbu, bērniem un jauniešiem, kuriem laupīta cieņa, kuri ir dziļi ievainoti un ļaunprātīgi izmantoti. Tu mūs mudini pazemīgi lūgt piedošanu visiem, kas ir saņēmuši šādus apvainojumus, un lūgties, lai beidzot pamostas to cilvēku sirdsapziņa, kuri ir aptumšojuši debesis šo personu dzīvē. Jēzu, Tavā priekšā mēs atjaunojam savu apņemšanos “ļaunumu uzvarēt ar labo”.

Lūgsimies

Svētīgs ir vīrs, kas neseko bezdievju padomam, kas nestaigā grēcinieka ceļu un nesēž zaimotāju pulkā, bet kam prātā ir Kunga bauslība un kas Kunga likumu apcer dienu un nakti. Viņš līdzinās kokam, kas stādīts ūdeņu malā, kas atnes augļus īstajā laikā un kam nenovīst lapas, un viss, ko viņš dara, labi izdodas.

 

VIENPADSMITĀ APCERE

Jēzu piesit krustā

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis:

“Un atdeva tiem Viņu krustā sišanai... Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Tur bija rakstīts: «Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš»”.

Jēzus izjūtas un domas:

Tiek pienaglotas Manas rokas un kājas. Manas rokas ir izstieptas. Naglas sāpīgi duras cauri Manai miesai. Esmu nekustīgs savā miesā, bet brīvs savā sirdī. Es labprātīgi gāju pretī savām ciešanām. Esmu brīvs, jo Manī mājo mīlestība - mīlestība, kas vēlas ieslēgt sevī visus. Noraugos uz tiem, kas mani sit krustā. Domāju arī par tiem, kas viņiem pavēl to darīt: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina ko dara!” Man blakus atrodas divi notiesātie uz nāvi pie krusta. Viens no viņiem lūdz pieminēt to, kad atgriezīšos savā valstībā. Jā, Es viņam saku: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē!”.

Mūsu atbilde:

Jēzu, mēs uzlūkojam Tevi piekaltu krustā. Un mūsu sirdsapziņā rodas neskaitāmi jautājumi: kad tiks izskausts nāves sods, kas šodien tiek veikts vēl 58 valstīs? Kad tiks pilnīgi izskausts jebkurš spīdzināšanas veids un nevainīgo cilvēku vardarbīgā apspiešana? Tavs Evaņģēlijs ir visstiprākais aizsardzības līdzeklis cilvēkam, katram cilvēkam.

Lūgsimies:

Kungs Jēzu, Tu izstiepi savas rokas pie krusta, lai iemācītu mūs ziedot savu dzīvi mīlestībai; nāves brīdī Tu piedevi ļaundarim, kas nožēloja savus grēkus. Nevainīgais Pestītāj, Tu tiki pieskaitīts ļaundariem un Tevi tiesāja grēcinieki. Esi mums žēlīgs!

 

DIVPADSMITĀ APCERE

Jēzus mirst pie krusta

Jēzus vārdi pie krusta

Jēzus, skaļā balsī saucot, teica: «Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?» Pēc tam, vēršoties pie mātes: «Sieviet, lūk, tavs dēls», bet māceklim Jānim: «Lūk, tava māte!» Viņš sacīja: «Man slāpst!», un vēlāk: «Viss ir piepildīts!» un visbeidzot: «Tēvs, Tavās rokās Es atdodu savu garu!»

Mūsu atbilde:

Jēzu, pie krusta Tu lūdzies. Tieši šādā veidā Tu izdzīvoji sava aicinājuma un sūtības kulmināciju. Šajā brīdī pievērsies savai mātei un māceklim Jānim. Caur viņiem Tu pievērsies arī mums. Mēs esam uzticēti Tavai mātei. Tu lūdzi mūs pieņemt viņu savā dzīvē, lai mēs būtu viņas sargāti, tāpat kā Tu tiki sargāts. Uz mums lielu iespaidu ir atstājis fakts, ka vairāku stundu ilgās agonijas laikā Tu skaļā balsī sauci uz Dievu ar 21. psalma vārdiem, izsakot taisnīgā ciešanas un arī cerību. Evaņģēlists Lūkass atgādina, ka īsi pirms nāves Tu teici: «Tēvs, Tavās rokās Es atdodu savu garu». Tēva atbilde būs sagaidāma mazliet vēlāk: tā būs Tava augšāmcelšanās.

Lūgsimies:

“Omnia nobis est Christus” (Sv. Ambrozijs.)

Kristu, Tev vajadzēja iepazīt mūsu būtību un mūsu likteni.
Tev vajadzēja no jauna atrast brālības patiesos iemeslus, taisnīguma, labdarības un miera pamatus.
Lielais sāpju vīrs, Tev vajadzēja atklāt ciešanu nozīmi.
Nāves uzvarētāj, Tev vajadzēja atbrīvot mūs no izmisuma un nihilisma.
Kristu, Tu esi mums vajadzīgs, lai mēs iemācītos patieso mīlestību un lai ar prieku un Tavas mīlestības vadīti, veiktu nogurdinošo ceļu, līdz brīdim, kad sastapsim Tevi, mīlētu, gaidītu un svētītu visos mūžu mūžos.

 

TRĪSPADSMITĀ APCERE

Jēzus noņemts no krusta

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs:

“Virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu.. un sacīja: «Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls!» Bet tur bija daudz sieviešu... Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeju dēlu māte.”

No šīs pasaules Jēzus atgriezās pie Tēva. Viņa ciešanas dāvā mums žēlastību atklāt visā pestīšanas vēsturē Dieva mīlestību pret cilvēku. Svētie ir atbildējuši tai, kļūdami par Viņa mācekļiem un apustuļiem. Arī mēs esam aicināti atbildēt šai mīlestībai.

Mūsu atbilde:

Tevī, Jēzu – Vārdā, kas tapis Miesa – esam aicināti būt par žēlsirdības Baznīcu. Tevī – nabadzīgajā pēc savas izvēles – Baznīca ir aicināta būt nabadzīga un rūpēties par nabagiem. Kontemplējot Tavu vaigu, mūsu vaigs nevar pārāk atšķirties no Tavējā. Mūsu vājums kļūs par spēku un uzvaru, ja no jauna atklāsim mūsu Dieva pazemību un lēnprātību.

Lūgsimies:

Tēvs, dāvā visai cilvēces ģimenei taisnīgumu un mieru, ko esi sagatavojis caur savu viendzimušo Dēlu, mūsu Karali un Pestītāju. Tā patiesais un dārgais miers tiks dāvāts cilvēkiem: nabagie saņems taisnīgumu, noskumiešie tiks mierināti un visas zemes ciltis tiks svētītas caur Viņu, mūsu Kungu un mūsu Dievu, kas dzīvo un valda Svētā Gara vienībā visos mūžu mūžos.

 

ČETRPADSMITĀ APCERE

Jēzus miesa tiek noņemta no krusta

Lasījums no Jēzus Kristus evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis:

“Pēc tam Jāzeps no Arimatejas lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesu, un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesu. Arī Nikodems atnāca.. un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aloesa maisījumu. Viņi paņēma Jēzus miesu un satina to audeklā kopā ar smažvielām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot”.

Divu Jēzus mācekļu pārdomas:

Tika uzskatīts, ka uz nāvi pie krusta notiesāto cilvēku miesa nav pat cienīga, lai to guldītu zemē. Savukārt divi cienījami vīri - Jāzeps no Arimatejas un Nikodems - ļoti rūpējās par Jēzus miesu. “Kāds prieks man un jums būt par Jēzus mācekļiem, ” saka Jāzeps no Arimatejas. Pirms tam es biju paslēpies no ļaudīm, bet tagad sevī jūtu lielu drosmi. Es gāju pat pie Pilāta, lai palūgtu atdod Jēzus miesu. Vairāk par drosmi izšķiroši bija pieķeršanās un prieks. Es priecājos, ka atdevu savu jauno kapu, kas bija izrakts klintī. Aicinu jūs: «Mīliet mūsu Pestītāju!»”

Nikodems varētu piebilst: “Nakts tumsā es pirmo reizi tikos ar Jēzu. Viņš mani aicināja piedzimt no augšienes. Tikai mazpamazām sapratu Viņa vārdus. Tagad esmu šeit, lai pagodinātu Viņa miesas locekļus. No brīva prāta esmu sagatavojis mirru un alojes maisījumu. Bet patiesībā Viņš man ir darījis daudz vairāk - Viņš ir ielējis smaržu manā dzīvē!”

Marija uzrunā mūsu sirdis

“Jānis bija manā tuvumā. Krusta pakājē mana ticība guva smagu pārbaudījumu. Kā tas notika Betlēmē un vēlāk Nācaretē, arī tagad klusumā meditēju. Es uzticos Dievam. Nav izdzisusi mana mātes cerība. Paļaujieties arī jūs! Lūdzu arī jums nelokāmas ticības žēlastību. Tiem, kuri izdzīvo tumšus brīžus, lūdzu mierinājumu”.

Lūgsimies:

Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi; Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir Tavas miesas auglis Jēzus. Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Amen.

 

Tulkoja S. Krivteža