Pāvests Neapolē apmeklē cietumniekus, slimniekus un citas sabiedrības grupas

„Man ir prieks atrasties jūsu vidū,” teica pāvests cietumniekiem. „Šī tikšanās ļauj izteikt manu tuvību jums un daru to, nesot Jēzus vārdu un mīlestību. Viņš nonāca zemes virsū, lai pilnīgu darītu mūsu cerību un nomira krustā, lai atpestītu katru no mums,” paskaidroja Francisks. Svētais tēvs atzina, ka dažreiz jūtamies bezcerīgi, visu pamesti, taču Dievs neaizmirst savus bērnus. Viņš vienmēr ir blakus, jo īpaši pārbaudījumos. Arī tad, kad dzīvē esam kļūdījušies, Kungs nepagurst, norādīdams atgriešanās ceļu.

Pāvests apliecināja, ka nekas nespēs šķirt no Dieva, arī cietuma restes nē. Vienīgais, kas var šķirt, ir mūsu grēks. Taču, ja to atzīsim un ar īstu nožēlu izsūdzēsim, tad tieši šis grēks kļūs par tikšanās vietu ar Viņu, jo Viņš ir žēlsirdība.

„Dārgie brāļi, pazīstu jūsu sāpīgās situācijas, no visas pasaules cietumiem saņemu daudzas vēstules, dažas patiešām saviļņojošas,” teica Francisks ieslodzītajiem. Viņš atzīmēja, ka cietumnieki pārāk bieži tiek turēti cilvēka necienīgos apstākļos, tāpēc vēlāk vairs nespēj iekļauties sabiedrībā. Taču, pateicoties Dievam, ir arī labi kapelāni, izglītības darba veicēji, pastorālie darbinieki, kas atstāj labu pieredzi. Pāvests aicināja attīstīt šīs labās pieredzes, kas liek izaugt labākai attieksmei, vest pie pārliecības, ka mīlestība cilvēku spēj vienmēr pārveidot.

Francisks aicināja cietumniekus ik dienas dzīvot saskaņā ar Dieva klātbūtni un kristīgo cerību, ka nākotne ir Dieva rokās. „Vēsturei ir jēga tāpēc, ka tajā mājo Dieva labestība. Ar šo drošo cerību Francisks rosināja sagatavoties Lieldienām, pārliecinoši vadot mūsu dzīvi pretim Kungam un dzīvu uzturot Viņa mīlestības liesmu mūsos. 

Pēc Podžoreales cietuma apmeklējuma, tālākās pāvesta gaitas veda uz Neapoles katedrāli. Šeit glabājas ticīgajiem, jo īpaši neapoliešiem dārga relikvija – svētā Januārija asinis, kuras brīnumainā veidā ik pa laikam „atdzīvojas”, no sarecējušām pārvēršoties šķidrās. Francisks nometās ceļos svētā Januārija altāra priekšā, bet vēlāk uzrunāja katedrālē sapulcējušos Neapoles arhidicēzes klēru un reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļus.

Svētais tēvs teica, ka viņš dalās ar viņiem aizvien jaunajā pārsteigumā, ko sagādā Kunga aicinājums Viņam sekot, būt kopā ar Viņu, iet pie cilvēkiem, nesot Viņa vārdu, Viņa piedošanu. „Pēc tam ir brālīguma skaistums,” sacīja pāvests, atzīmēdams, ka Kungam ir jāseko kopā, nevis vienatnē, ļaujot izpausties lielajai dāvanu un personību daudzveidībai.

Priesterus pāvests aicināja neaizmirst, ka ir jāiet kopā ar tautu, jāiet pretim ģimenēm, slimniekiem, jauniešiem, veciem ļaudīm, tos visus atbalstot un kopā ar viņiem svinot dzīves liturģiju.

Turpinājumā Svētais tēvs pievērsās konsakrētajām personām, pieminot viņu dzīves gaismas un ēnas. Diemžēl, pastāv kārdinājums vairāk izcelt tieši ēnas, nevis gaismas. Tas ved pie paļaušanās uz sevi vien, nemitīgi vainojot citus. „Kāds klimats valda jūsu kopienās?” jautāja pāvests. „Vai ir pateicība, ir Dieva prieks, kas piepilda mūsu sirdis? Ja tas ir, tad īstenojas mans novēlējums, lai kopienās nebūtu noskumušu seju, neapmierinātu personu,” sacīja pāvests reliģiskajiem. Viņš tiem vēlēja ar pazemību un vienkāršību liecināt, ka konsakrētā dzīve ir Baznīcai un pasaulei dārga dāvana. Dāvana, kuru nedrīkst turēt pie sevis, bet kurā ir jādalās, nesot Kristu uz katru pilsētas nostūri.

Pēc tikšanās ar priesteriem un reliģiskajiem Neapoles katedrālē, pāvests devās pie slimniekiem. Tā bija sarīkota Jēzus – Gesù Nuovo bazilikā. Tajā atdusas svētais mediķis Džuzepe Moskati.

„Zinu, ka Baznīca šeit, Neapolē, tāpat kā svētais dakteris Moskati iznāk lielajās un mazajās ieliņās starp cietējiem, lai darītu tiem zināmu, ka Jēzus ir tuvu, ka Viņš noliecas pār viņu brūcēm, tās dziedina,” teica pāvests klātesošajiem. Mediķus viņš aicināja turpināt šo labo žēlsirdības darbu – žēlsirdības, kas izriet no sirds un izpaužas tuvības un konkrētas palīdzības attieksmē.

„Ja mūsos ir kaut nedaudz no tās līdzjūtības, kuru juta Jēzus, tad arī mēs varam būt tuvi brālim un māsai, un dziedēt viņu miesas un gara ievainojumus,” sacīja Francisks. Viņš uzsvēra, ka mīlestība spēj pārveidot jebkuru lietu. Pāvests atgādināja to, cik svarīgas Dieva tautai ir slimnieku lūgšanas. Svētais tēvs aicināja Neapoles slimniekus lūgties par visu cilvēku vajadzībām, lūgties par mieru, par Baznīcu... . Kopā ar slimniekiem un mediķiem pāvests noskaitīja lūgšanu „Esi sveicināta, Marija” un deva tiem savu svētību.

Pāvestam noslēdzot ceļojumu pa Neapoli, sekoja cilvēku skaita ziņā vispiepildītākā programmas daļa. Gar gleznaino jūras krastu, gar kuru stiepjas plaša pastaigu promenāde, bija pulcējušies jaunieši, ģimenes ar bērniem, vai visi Neapoles iedzīvotāji. Viņi pāvestu šeit gaidīja visu dienu, noskatoties video par Baznīcas dzīvi, noklausoties koncertu virkni un paši piedaloties kultūras pasākumos.

Svētais tēvs šeit ieradās pulksten 17. Izkāpjot no automašīnas, viņu sagaidīja viens jaunietis un viens sirmgalvis. Tie abi viesi pavadīja līdz paaugstinājumam, no kura Svētais tēvs teica improvizētu uzrunu un atbildēja uz dažu klātesošo iepriekš sagatavotiem jautājumiem. Tie attiecās uz ģimeni sekularizētajā sabiedrībā, uz kristīgo vērtību apliecināšanu, kā arī uz veco ļaužu situāciju. Pēdējo jautājumu uzdeva 95 gadus veca sirmgalve, kura mīt sociālās aprūpes namā.

Svētais tēvs šeit uzkavējās nedaudz vairāk par stundu un tika pavadīts ar visā pasaulē pazīstamo neapoliešu dziesmu „O sole mio”, ko dziedāja koris un visi klātesošie. Priecājoties par pāvesta apmeklējumu, pilsētas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji vēl ilgi turpināja skandināt dažādas citas tautā iemīļotas dziesmas.

I. Šteinerte/VR