Pāvests mudina neapoliešus nezaudēt cerību un cīnīties par savu cieņu

Palīdzēt atgūt cilvēkiem drosmi un cerību, un pamudināt viņus iet pa atdzimšanas un atveseļošanās ceļu – ar šādu mērķi pāvests 21. martā ieradās Neapolē, kas atrodas aptuveni 200 km uz dienvidiem no Romas. Tā ir viena no Itālijas pilsētām, ko visvairāk skar dažādas sociālās problēmas, sevišķi, bezdarbs un noziedzība. Francisks savu vizīti iesāka ar pilsētas perifērijas apmeklējumu, kur tikās ar dažādu sociālo grupu pārstāvjiem. Vispirms viņš uzklausīja kādu personu, kura uzstājās migrantu un bezpajumtnieku vārdā, un noklausījās viena strādnieka uzstāšanos. Savā uzrunā Svētais tēvs aicināja atbildīgās personas ar mīlestību kalpot saviem pilsoņiem un mudināja visus cīnīties par savām tiesībām un personas cieņu, kā arī rūpēties par savas dvēseles un pilsētas tīrību.

Pirms ierasties Neapolē, sestdienas rītā, sava astotā ceļojuma pa Itāliju ietvarā, pāvests apmeklēja Pompeju Dievmātes svētnīcu. Tur viņš lūdzās Rožukroņa Dievmātes priekšā un veltīja dažus vārdus tūkstošiem klātesošo, kuri dievnama priekšā gaidīja viņu un lūdzās visu nakti. „Liels paldies par šo sirsnīgo uzņemšanu”, viņš sacīja. „Mēs visi lūdzāmies, lai viņa mūs svētī – lai viņa svētī jūs, mani un visu pasauli. Mums ir vajadzīga Dievmāte, kas mūs sargātu”. Svētais tēvs aicināja klātesošos lūgties arī par viņu, kopā noskaitīja „Esi sveicināta” un deva visiem savu svētību. Vēsturiskajā aizlūguma lūgšanā, ko viņš pirms tam nolasīja, tika uzsvērti vārdi, ka Rožukronis mūsu rokās ir miera un piedošanas ierocis. No Pompejiem pāvests ar helikopteru devās uz Neapoli, kur Šampas sporta laukumā viņu sagaidīja vietējais arhibīskaps, kard. Krešencio Sepe, Kampānijas reģiona prezidents, Neapoles prefekts un pilsētas mērs. Pirmā tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem notika Jāņa Pāvila II laukumā, Neapoles pilsētas perifērijā. Minētajā kvartālā dzīvo aptuveni 70 tk. iedzīvotāju.

Uzrunā Francisks atgādināja, ka dzīvības kultūra vienmēr palīdz piecelties pēc katra kritiena un panāk, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds. „Tas ir skaists izaicinājums: nekad neļaut, lai ļaunumam būtu pēdējais vārds”, viņš sacīja. Tas, kurš labprātīgi iet pa ļaunuma ceļu, atņem kādu daļu cerības gan sev pašam, gan citiem, gan sabiedrībai. Runājot par migrantiem un bezpajumtniekiem, pāvests norādīja, ka mēs visi esam migranti, jo atrodamies ceļā uz mūžīgo dzīvi. Šajā pasaulē mums nav paliekoša mājokļa. Mēs visi esam ceļā pie Dieva. Mēs visi esam Dieva bērni, Viņa mīlētie bērni. To ir apliecinājis Jēzus, kurš katram no mums nopelnīja pestīšanu.

Atbildot kādam strādniekam, Francisks runāja par darba trūkumu jauniešiem. Ko dara jaunietis bez darba? – viņš jautāja. Kāda tam ir nākotne? Par to jāuzņemas atbildība gan pilsētai, gan valstij, gan pasaulei, jo pašreizējā ekonomiskā sistēma izmet cilvēkus mēslainē. Tā ir smaga problēma, tā ir mūsdienu traģēdija. Ja cilvēkam nav iespēju nopelnīt sev un savai ģimenei iztiku, viņš zaudē savu cieņu. Šajā sakarā pāvests aicināja cilvēkus neklusēt un rīkoties. Viņš pieskārās arī paverdzināšanas problēmai darbā un asi nosodīja darba devējus, kuri piekopj šo paverdzināšanu. Nereti cilvēki ir spiesti strādāt vairāk nekā 10 stundas dienā par dažiem simtiem eiro bez jebkādām sociālām garantijām. Ja nepatīk, var nestrādāt, darba devējs paņems citu, jo stāv cilvēki, meklējot darbu, stāv rindā. Svētais tēvs minēja konkrētu piemēru par kādu meiteni un uzsvēra, ka tā ir necilvēcīga rīcība! Ja paverdzinātājs sevi dēvē par kristieti, tad viņš ir krāpnieks, viņš nav nekāds kristietis. Vēl lielāka problēma ir darbs bez jebkādiem kontraktiem, kad saimnieks maksā tik, cik grib, vai vispār neko nesamaksā, nemaz nerunājot par uzkrājumiem pensijai vai veselības apdrošināšanām. Tā ir cilvēku ļaunprātīga izmantošana – sacīja pāvests, aicinot cilvēkus nepadoties un cīnīties par savu personas cieņu.

„Bet sakiet man – turpināja Francisks – ja mēs aizveram durvis migrantiem, ja cilvēkiem atņemam darbu un viņu cieņu, kā to sauc? To sauc par samaitātību, par korupciju! Mēs visi varam samaitāties. Neviens nevar pateikt: Mani tas nekad neskars. Nē! Tas ir kārdinājums. Katram var paslīdēt kāja tur vai citur – var iekrist kādos vieglos darījumos, pastrādāt kādu noziegumu, izdarīt likumpārkāpumu, izmantot citus cilvēkus. Pasaulē ir daudz samaitātības!” Pāvests piebilda, ka korupcija ir netīra lieta. Sasmērējusies un korumpēta sabiedrība ir smirdīga sabiedrība – viņš sacīja. Šāds kristietis vairs nav kristietis. Uzrunas noslēgumā Francisks mudināja neapoliešus nekad nezaudēt cerību, staigā pa labā, nevis ļaunuma ceļus, būt atvērtiem pret svešiniekiem, cīnīties par savu darbu un, līdz ar to, personas cieņu, un rūpēties par savas dvēseles, savas pilsētas un visas sabiedrības tīrību.

Pēc tikšanās ar darba un kultūras pasaules pārstāvjiem, pāvests devās uz majestātisko Neapoles centrālo laukumu, kas ir viens no lielākajiem ne tikai Neapolē, bet visā Itālijā, kur svinēja Euharistiju. Pirms Svētās Mises Francisks pasvētīja Bezvainīgās Jaunavas Marijas svētgleznu, bet pēc dievkalpojuma apmainījās dāvanām ar vietējo arhibīskapu. Svētais tēvs pasniedza biķeri, bet kard. Sepe – Kristus Dzimšanas ikonu. „Šodien esmu ieradies Neapolē, lai kopā ar jums apliecinātu: Jēzus ir Kungs!”, sacīja pāvests. Tikai Jēzum ir žēlsirdības vārdi, kas var dziedināt mūsu sirds ievainojumus. Tikai Viņam ir mūžīgās dzīves vārdi! Homīlijā pāvests uzsvēra, ka Jēzus varenības atslēga ir mīlestība. Tieši mīlestības spēks izmaina pasauli. Cita ceļa tam nav. Garīdzniekiem un visiem ticīgajiem jābūt žēlsirdības un mīlestības lieciniekiem. Viņiem jānes žēlsirdība, piedošana, miers un prieks. Francisks atkal mudināja neapoliešus neļaut nozagt sev cerību, nepadoties vieglas peļņas vilinājumiem vai negodīgai peļņai un asi nostāties pret tiem, kuri izmanto jauniešus un nabagus, sevišķi, iesaistot tos narkotiku tirdzniecībā vai citos kriminālnoziegumos. Visus, kuri iesaistījušies kādās noziedzīgās darbībās, Svētais tēvs pazemīgi aicināja atgriezties, pievērsties mīlestībai un taisnīgumam, un ļaut, lai Dieva žēlsirdība aizskar viņu sirdis. „Apzinieties”, viņš sacīja, „ka Jēzus jūs meklē, lai jūs apskautu, noskūpstītu un vēl vairāk mīlētu!” Ar Dieva žēlastību vienmēr ir iespējams atgriezties un atkal dzīvot godīgu dzīvi. Noslēgumā Francisks paskaidroja, ka cerēt jau nozīmē pretoties ļaunumam. Tas nozīmē raudzīties uz pasauli ar Dieva skatienu un sirdi. Cerēt nozīmē paļauties uz Dieva žēlsirdību. Pēc Svētās Mises pāvests devās uz ieslodzījuma vietu Podžorealē, kur kopā ar dažiem ieslodzītajiem ieturēja pusdienu maltīti.

J. Evertovskis / VR