Esiet žēlsirdīgi, neaizveriet Baznīcas durvis!

„Esiet žēlsirdīgi, neaizveriet Baznīcas durvis,” aicināja pāvests šīrīta dievkalpojumā. Baznīca ir Jēzus nams, žēlsirdības nams, kas pieņem visus, un tātad, tā nav vieta, kurā kristieši varētu aizvērt durvis – teica Francisks. Viņš izcēla konfliktsituāciju starp Jēzu, kurš atver durvis visiem, kas Viņu meklē, jo īpaši tiem, kas ir tālu no Viņa, un kristiešiem, kuri bieži vien cilvēku acu priekšā aizver Baznīcas durvis, kad viņi pie tām klauvē. Tā ir konfliktsituācija starp Kristus absolūto žēlsirdību un žēlsirdības trūkumu, kuru dažreiz izrāda tie, kas Viņam tic.

Pāvests savās pārdomās vadījās pēc šīsdienas liturģiskajos lasījumos izmantotā ūdens tēla. „Ūdens, kas dziedina,” teica Francisks, komentēdams pravieša Ezehiēla aprakstīto ūdens izplūšanu no svētnīcas sliekšņa apakšas, kas kļūst par neapturamu upi pilnu ar zivīm. Un Evaņģēlijā aprakstītie Betsatas dīķa ūdeņi, pie kuriem 38 gadus guļ noskumis paralītiķis, kurš Franciska skatījumā ir arī nedaudz „slinks”, jo nav radis veidu, lai iegremdētos ūdenī, kad tas sakustas, un rastu dziedināšanu.  Jēzus viņu izdziedina un iedrošina „iet uz priekšu”, taču tas izraisa likuma zinātāju kritiku, jo dziedināšana notikusi sabatā. Pāvests teica, ka šī vēsture daudzreiz atkārtojas arī šodien:

„Vīrietis, vai sieviete, kuri jūtas slimi, noskumuši dvēselē, kuri dzīvē ir pieļāvuši daudzas kļūdas, zināmā brīdī jūt, ka ūdeņi sakustas, klāt ir Svētais Gars, kurš kaut ko sakustina, vai arī dzird kādu vārdu, un „ak, es vēlos iet”... Un rod drosmi un iet. Cik gan reižu šodien kristīgajās kopienās atrodam aizvērtas durvis: „Bet, tu nedrīksti, nē, tu nedrīksti! Tu esi kļūdījies un tāpēc nedrīksti. Ja gribi nākt, nāc uz Misi svētdienās, taču paliec tur. Šeit tu nedrīksti.” Svētais Gars cilvēku sirdis sakustina, bet kristieši ar likuma zinātāju psiholoģiju iznīcina.”

Pāvests teica, ka viņu tas ļoti sarūgtina un norādīja, ka Baznīcas durvīm vienmēr ir jābūt atvērtām:

 „Tas ir Jēzus nams un Jēzus pieņem. Ne tikai pieņem, Viņš iet uzmeklēt cilvēkus, tāpat kā uzmeklēja šo. Un ja cilvēki ir ievainoti, ko dara Jēzus? Vai Viņš tiem pārmet, ka tie ir ievainoti? Nē, Viņš nāk pie tiem un ceļ tos sev plecos. Tā saucas žēlsirdība. Kad Dievs pārmet savai tautai – „Gribu žēlsirdību, nevis upurus,” tad Viņš runā tieši par to.”

Francisks pārmeta tiem, kas aizver savas sirds durvis vīrietim, vai sievietei, kuri vēlas laboties, atgriezties Dieva tautā, jo Svētais Gars ir sakustinājis viņu sirdi. Pāvests novēlēja, ka Lielais Gavēnis palīdz mums neatkārtot to cilvēku kļūdu, kuri noniecināja Jēzus mīlestību pret paralizēto tikai tāpēc, ka viņiem tā likās pret likumu:

 „Lūgsim šodien Kungam Svētajā Misē mums, katram no mums un visai Baznīcai atgriešanos pretim Jēzum, atgriešanos pie Jēzus, atgriešanos pie Jēzus žēlsirdības. Un tad Likums tiks piepildīts pilnībā, jo Likums nozīmē mīlēt Dievu un tuvāko, kā sevi pašu.”

I. Šteinerte/VR