Dievs var izmainīt mūsu dzīvi!

Dievs ir iemīlējies mūsos un mēs esam Viņa mīlestības sapnis. To nevar izskaidrot neviens teologs. Mēs varam tikai no prieka raudāt – sacīja pāvests 16. marta rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks uzsvēra, ka Kungs ir spējīgs izmainīt mūsu dzīvi. Dievs domā par mums un grib mūsu labumu.

Pieskaroties pirmajam lasījumam no pravieša Isaja grāmatas (sal. Is 65, 17-21), kur teikts, ka Dievs rada „jaunas debesis un jaunu zemi”, pāvests norādīja uz otro radīšanu. Tā būs vēl brīnišķīgāka par pirmo – viņš sacīja. Dievs savā Dēlā Jēzū Kristū ar lielu prieku atjaunos grēka samaitāto pasauli. Mēs redzam, ka Kungs ir entuziasma pilns. Viņš runā par prieku un saka: „Es priecāšos par savu tautu”. Kungs domā par to, ko darīs. Viņš līksmosies kopā ar savu tautu. Tas ir Kunga sapnis. Viņš sapņo. Viņam ir savi sapņi attiecībā uz mums. „Ak, cik tas būs skaisti, kad atradīsimies visi kopā tur, kad būsim kopā ar to un to cilvēku.. Tad es priecāšos!” Minēšu piemēru – turpināja pāvests – lai mēs labāk saprastu… Tas ir kā meitene ar savu līgavaini vai puisis ar savu līgavu, kas domā šādi: ‘Bet kad mēs būsim kopā, kad mēs apprecēsimies…’ Tāds ir Dieva sapnis.

Svētais tēvs uzsvēra, ka Dievs domā par katru no mums. Viņš grib mūsu labumu. Viņš sapņo par mums. Tāpēc Kungs grib mūs „radīt no jauna”, kas nozīmē, atjaunot mūsu sirdi, lai triumfētu prieks. Vai esat padomājuši? – jautāja pāvests. Kungs par mums sapņo! Viņš par mums domā! Mēs esam Viņa prātā un sirdī. Kungs ir spējīgs izmainīt mūsu dzīvi. „Uzbūvēsim namus, stādīsim vīnadārzus, kopā baudīsim augļus…”. Šādas ilūzijas ir tam, kurš ir iemīlējies… Šeit redzam, ka Kungs ir iemīlējies savā tautā. Viņš saka: „Es neizvēlējos tevi tādēļ, ka tu esi stiprākā, lielākā, varenākā. Es tevi izvējos, jo tu esi mazākā no visām tautām. Tu esi nožēlojamākā no visām tautām, bet es tevi tādu izvēlējos”. Tā ir mīlestība.

Dievs mūsos ir iemīlējies – vēlreiz uzsvēra Francisks, komentējot Evaņģēlija fragmentu par ķēniņa ierēdņa dēla dziedināšanu (sal. Jņ 4, 43-54). „Domāju, ka nav neviena teologa, kurš to varētu izskaidrot”, viņš sacīja. To nevar izskaidrot. Par to var tikai domāt un no prieka raudāt. Kungs var mūs izmainīt. Un ko man jādara? Jātic. Jātic, ka Kungs var mani izmainīt, ka Viņš ir varens, kā to darīja tas cilvēks Evaņģēlijā, kura dēls bija slims. „Kungs, atnāc, kamēr mans dēls vēl nav nomiris”. „Ej! Tavs dēls dzīvo”. Cilvēks ieticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Viņš ieticēja. Viņš ticēja, ka Jēzum bija vara izmainīt viņa bērnu, atgriezt viņa bērnam veselību. Un viņš uzvarēja. Ticēt nozīmē atvēlēt vietu šai Dieva mīlestībai – skaidroja pāvests. Tas nozīmē atvēlēt vietu Dieva varenībai, Dieva, bet nevis tā, kura rokās ir liela vara, darbībai. Atvēlēt vietu Dieva, kurš mani mīl, ir manī iemīlējies un grib priecāties kopā ar mani, varenajai darbībai. Tā ir ticība. Ticēt nozīmē ļaut Kungam atnākt un mani pārveidot.

J. Evertovskis / VR