Nepieļaut, lai kāds no skolēniem tiktu atstumts!

Sestdien pāvests tikās ar skolotājiem. Uz audienci Vatikānā bija pulcējušies Itālijas katoļu skolotāju apvienības locekļi. Francisks viņus uzrunāja ar vārdiem „dārgie kolēģi un kolēģes” un pastāstīja, ka viņš pats bija skolotājs, un joprojām atmiņā glabā dienas, kas pavadītas mācību aulā ar studentiem.

„Mācīt ir ļoti skaits darbs,” teica Francisks. Reizē viņš izteica nožēlu, ka skolotāji par savu darbu saņem niecīgu samaksu. Viņiem ne tikai ir jāpavada ilgs laiks skolā, bet arī jāsagatavojas stundām, jādomā par katru skolēnu, kā palīdzēt tiem iet uz priekšu. Niecīgās skolotāju algas Svētais tēvs nosauca par netaisnību. Francisks pastāstīja par skolotāju situāciju Argentīnā, zemē, kuras realitāti viņš pazīst vislabāk. „Nabadziņi, lai saņemtu algu, ar kuru vairāk, vai mazāk var nodrošināt dzīvi, viņiem ir jāstrādā divas maiņas pēc kārtas,” teica pāvests. Neraugoties uz zemo darba apmaksu, Svētais tēvs atzina, ka skolotāju darbs ir skaists tāpēc, ka ik dienas ļauj redzēt viņu gādībai uzticēto personu izaugsmi.

Francisks atzīmēja, ka mācīt ir nopietns darbs, ko uzņemties var tikai nobrieduši un līdzsvaroti cilvēki. Šāds darbs var iedvest bailes, taču jāatceras, ka neviens skolotājs nav viens. Viņš vienmēr savu darbu dala ar citiem kolēģiem un kopā ar visu izglītības kopienu, kurai pieder.

Itālijas katoļu skolotāju apvienībai šogad aprit 70 gadi. 1944. gadā, kad tā tika nodibināta, Itālija vēl bija bija iesaistīta karā. Kopš tā laika gan apvienība, gan skolas ir veikušas lielu gājumu. Apvienības dibinātājs, ticības mācības pasniedzējs Gesualdo Nosengo juta aicinājumu sapulcināt toreiz „otrās pakāpes” skolotājus, kurus vienoja katoliskā ticība, un kas ticības iedvesmoti, strādāja skolās.

Pāvests teica, ka visus šos gadus skolotāju apvienības locekļi ir devuši ieguldījumu valsts izaugsmē, audzinot jaunās paaudzes. Šodien pāvests aicināja katoļticīgos skolotājus palīdzēt uztvert „taisnīgo ideju par skolu”, kuru bieži aptumšo reducējošas diskusijas un nostājas. Bez tam, Svētais tēvs aicināja ar lielāku intensitāti mīlēt tā sauktos „grūti audzināmos”, ievainojamākos un vājakos skolēnus, tos, kuri negrib mācīties, kuri dzīvo smagos apstākļos, ārzemniekus, kuriem grūti iejusties skolas vidē. „Ir tādi, kas liek zaudēt pacietību, bet tieši viņi ir jāmīl visvairāk,” norādīja pāvests.

Francisks atgādināja savu, nu jau par zināma veida lozungu kļuvušo aicinājumu „iet uz perifērijām” – arī uz skolas perifērijām, nepieļaut, lai kāds no audzēkņiem tiktu atstumts un pakļauts noziedzīgam dzīvesveidam. Skolai ir jākļūst par pozitīvu atbalsta punktu, kur katrs tiek pieņemts un mīlēts. Pāvests uzsvēra:

„Jums ir jāmāca ne tikai sava priekšmeta saturs, bet arī dzīves vērtības un ieradumi. Lai iemācītos saturu, šodien pietiek ar datoru, bet, lai saprastu, kā mīlēt, lai saprastu, kādas vērtības un ieradumi ir tie, kas nodrošina harmoniju sabiedrībā, ir vajadzīgs labs skolotājs.”

Kā vienu no daudzajiem izglītības darbinieku piemēriem, Francisks pieminēja svēto Jāni Bosko, kuram šogad aprit 200 gadi kopš dzimšanas. Viņš aicināja audzināt ar mīlestību, atgādinot, ka tā ir izglītības darbinieka pirmā attieksme. Otra attieksme ir liecība, kuru nav iespējams nopirkt, vai pārdot, bet tikai dāvāt. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja nekad, nevienam skolēnam neaizvērt durvis, bet atvērt tās plaši, lai tiem būtu cerība. un pastāstīja, ka viņš pats bija skolotājs, un joprojām atmiņā glabā dienas, kas pavadītas mācību aulā ar studentiem.

„Mācīt ir ļoti skaits darbs,” teica Francisks. Reizē viņš izteica nožēlu, ka skolotāji par savu darbu saņem niecīgu samaksu. Viņiem ne tikai ir jāpavada ilgs laiks skolā, bet arī jāsagatavojas stundām, jādomā par katru skolēnu, kā palīdzēt tiem iet uz priekšu. Niecīgās skolotāju algas Svētais tēvs nosauca par netaisnību. Francisks pastāstīja par skolotāju situāciju Argentīnā, zemē, kuras realitāti viņš pazīst vislabāk. „Nabadziņi, lai saņemtu algu, ar kuru vairāk, vai mazāk var nodrošināt dzīvi, viņiem ir jāstrādā divas maiņas pēc kārtas,” teica pāvests. Neraugoties uz zemo darba apmaksu, Svētais tēvs atzina, ka skolotāju darbs ir skaists tāpēc, ka ik dienas ļauj redzēt viņu gādībai uzticēto personu izaugsmi.

Francisks atzīmēja, ka mācīt ir nopietns darbs, ko uzņemties var tikai nobrieduši un līdzsvaroti cilvēki. Šāds darbs var iedvest bailes, taču jāatceras, ka neviens skolotājs nav viens. Viņš vienmēr savu darbu dala ar citiem kolēģiem un kopā ar visu izglītības kopienu, kurai pieder.

Itālijas katoļu skolotāju apvienībai šogad aprit 70 gadi. 1944. gadā, kad tā tika nodibināta, Itālija vēl bija bija iesaistīta karā. Kopš tā laika gan apvienība, gan skolas ir veikušas lielu gājumu. Apvienības dibinātājs, ticības mācības pasniedzējs Gesualdo Nosengo juta aicinājumu sapulcināt toreiz „otrās pakāpes” skolotājus, kurus vienoja katoliskā ticība, un kas ticības iedvesmoti, strādāja skolās.

Pāvests teica, ka visus šos gadus skolotāju apvienības locekļi ir devuši ieguldījumu valsts izaugsmē, audzinot jaunās paaudzes. Šodien pāvests aicināja katoļticīgos skolotājus palīdzēt uztvert „taisnīgo ideju par skolu”, kuru bieži aptumšo reducējošas diskusijas un nostājas. Bez tam, Svētais tēvs aicināja ar lielāku intensitāti mīlēt tā sauktos „grūti audzināmos”, ievainojamākos un vājakos skolēnus, tos, kuri negrib mācīties, kuri dzīvo smagos apstākļos, ārzemniekus, kuriem grūti iejusties skolas vidē. „Ir tādi, kas liek zaudēt pacietību, bet tieši viņi ir jāmīl visvairāk,” norādīja pāvests.

Francisks atgādināja savu, nu jau par zināma veida lozungu kļuvušo aicinājumu „iet uz perifērijām” – arī uz skolas perifērijām, nepieļaut, lai kāds no audzēkņiem tiktu atstumts un pakļauts noziedzīgam dzīvesveidam. Skolai ir jākļūst par pozitīvu atbalsta punktu, kur katrs tiek pieņemts un mīlēts. Pāvests uzsvēra:

„Jums ir jāmāca ne tikai sava priekšmeta saturs, bet arī dzīves vērtības un ieradumi. Lai iemācītos saturu, šodien pietiek ar datoru, bet, lai saprastu, kā mīlēt, lai saprastu, kādas vērtības un ieradumi ir tie, kas nodrošina harmoniju sabiedrībā, ir vajadzīgs labs skolotājs.”

Kā vienu no daudzajiem izglītības darbinieku piemēriem, Francisks pieminēja svēto Jāni Bosko, kuram šogad aprit 200 gadi kopš dzimšanas. Viņš aicināja audzināt ar mīlestību, atgādinot, ka tā ir izglītības darbinieka pirmā attieksme. Otra attieksme ir liecība, kuru nav iespējams nopirkt, vai pārdot, bet tikai dāvāt. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja nekad, nevienam skolēnam neaizvērt durvis, bet atvērt tās plaši, lai tiem būtu cerība.

I. Šteinerte/VR