Dievs man piedod, bet prasa, lai arī es piedodu citiem

„Lai lūgtu piedošanu Dievam, ir jāseko „Tēvs mūsu” mācībai: ir patiesi jānožēlo grēki, apzinoties, ka Dievs piedod vienmēr, un ar tikpat lielu sirds atvērtību ir jāpiedod citiem,” teica pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē Svētās Martas namā.

Dievs ir visvarens, taču arī Viņa visvarenība zināmā veidā apstājas pretim aizvērtām sirds durvīm – sirds, kas negrasās piedot tam, kas to ievainojis. Homīlijā Francisks vadījās pēc šīsdienas Evaņģēlija, kurā Jēzus skaidro Pēterim, ka ir jāpiedod „septiņdesmit reiz septiņas reizes”, kas nozīmē „vienmēr”, lai atgādinātu, ka Dieva piedošana mums un mūsu piedošana citiem ir cieši saistītas.

Pāvests paskaidroja, ka viss sākas no tā, kā mēs pirmie parādam sevi Dievam. Šīsdienas Svēto Rakstu lasījumā vēstīts par pravieti Azariju, kurš lūdz, lai Dievs apžēlojas par savas tautas grēku, tautas, kas cieš, taču ir vainojama tajā, ka ir atstājusi Kunga likumus”. Pāvests norādīja, ka Azarija neprotestē, viņš nesūdzas Dieva priekšā par ciešanām, bet gan atzīst tautas grēkus un gandara par tiem:

 „Lūgt piedošanu ir kaut kas cits – kaut kas cits, nekā atvainoties. Vai kļūdos? „Bet, atvaino, man tā sanāca...”, un „Es sagrēkoju!” Šīs divas lietas nav salīdzināmas. Grēks nav vis vienkārša kļūdīšanās. Grēks ir elkdievība, tā ir elku pielūgsme, lepnības elks, dižošanās, naudas, persnīgā „es”, labklājības elks. Tie ir daudzie elki, kas mums ir. Tāpēc Azarija neprasa atvainošanu. Viņš prasa piedošanu.”

Piedod tiem, kuri tev nodarījuši pāri. Piedošana ir jālūdz no sirds, un no sirds arī jāpiedod – tāpat kā to darīja evaņģēliskās līdzības saimnieks, kas atlaiž milzīgu parādu savam kalpam, jo viņu ir aizkustinājušas kalpa vaimanas. Taču ne tā, kā tas pats kalps dara ar sev līdzīgo, izturēdamies pret viņu bez žēlastības un liekot to ieslodzīt cietumā pavisam niecīga parāda dēļ. Pāvests norādīja, ka piedošanas dinamika ir tā, ko Jēzus mācīja „Tēvs mūsu lūgšanā”:

Jēzus mums māca lūgt Tēvu šādi: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Ja es nespēju piedot, nespēju lūgt arī piedošanu. „Bet, Tēvs, es sūdzu grēkus, es eju pie grēksūdzes...” Un ko tu dari pirms izsūdzēt grēkus? „Bet es domāju par sliktajām lietām, kuras esmu pastrādājis.” Labi! „Tad lūdzu piedošanu Kungam un apsolos vairs tā nedarīt.” Labi! Un tad ej uzmeklēt priesteri? Bet vispirms jau tev pietrūkst vienas lietas: vai tu esi piedevis tiem, kas tev nodarīja ļaunu?”

Izdarot iepriekš teiktā kopsavilkumu, pāvests teica, ka „piedošana, ko tev dos Dievs”, prasa „piedošanu, ko tu dosi citiem”:

„Tā ir Jēzus mācība par piedošanu. Pirmkārt: lūgt piedošanu, nenozīmē lūgt atvainošanu. Lūgt piedošanu nozīmē apzināties grēku, elku pielūgšanu, ko esmu praktizējis, daudzu elku pielūgšanu. Otrkārt: Dievs piedod vienmēr. Vienmēr! Taču Viņš prasa, lai piedodu arī es. Ja es nepiedodu, tad zināmā veidā aizveru durvis Dieva piedošanai. „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!”

I. Šteinerte/VR