Pasaulīgums mums neļauj saskatīt nabadzīgos un viņu brūces

„Pasaulīgums aptumšo dvēseli, padarot nespējīgus ieraudzīt nabagus, kuri dzīvo mums blakus ar visām savām brūcēm,” teica pāvests šīrīta Svētajā Misē. Komentējot līdzību par bagātnieku, vīru, kurš bija tērpies purpurā un smalka auduma drānās, kurš ik dienas savās mājās rīkoja bagātīgas dzīres, pāvests atzīmēja, ka šis vīrs netiek raksturots kā ļauns, iespējams, viņš savā veidā bija arī ļoti dievbijīgs. Viņš, iespējams, arī lūdzās un droši vien divas, trīs reizes gadā apmeklēja svētnīcu, lai pasniegtu upurdāvanas, dotu lielas naudas summas priesteriem un viņi ar savu klerikālo dvēseli tam pateicās un aicināja sēsties goda vietā. Taču šis vīrs neievēroja, ka pie viņa nama durvīm atradās nabadzīgais ubagotājs Lācars, kurš bija izsalcis, pilns ar vātīm, kas simbolizēja daudzās vajadzības, kuru viņam pietrūka. Evaņģēlijā aprakstītā bagātnieka tēlu var salīdzināt arī ar daudziem mūsdienu bagātniekiem:

„Kad viņš izbrauca no savas mājās, tam varbūt bija tumši mašīnas logi, lai neredzētu, kas notiek ārpusē? Taču viņa dvēsele, viņa dvēseles acis, noteikti bija aptumšotas, lai neredzētu. Viņš redzēja tikai savu dzīvi un neievēroja, kas bija noticis ar šo ubagotāju. Bagātais nebija ļauns, viņš bija saslimis. Bija saslimis ar pasaulīgumu. Un pasaulīgums pārveido dvēseles, liek pazaudēt realitātes sajūtu. Viņi dzīvo mākslīgā pasaulē, ko paši izveidojuši. Pasaulīgums notrulina dvēseli. Un tāpēc šis pasaulīgais vīrs nebija spējīgs ieraudzīt realitāti.”

Pāvests atzīmēja, ka tā ir daudzu nabadzīgo realitāte, kuri dzīvo mums blakus.

„Daudzi cilvēki dzīvo smagā, ļoti smagā veidā, taču, ja man ir pasaulīga sirds, es to nekad nesapratīšu. Ar pasaulīgu sirdi nav iespējams saprast citu cilvēku vajadzības. Ar pasaulīgu sirdi var iet uz baznīcu, var lūgties, var darīt daudzas lietas. Taču ko Pēdējo Vakariņu laikā, lūgšanā Tēvam, lūdza Jēzus? „Bet, lūdzu, Tēvs, sargā šos mācekļus, lai viņi neiekrīt pasaulīgumā!” Pasaulīgums ir smalks grēks, tas ir vairāk kā grēks – tas ir grēcīgs dvēseles stāvoklis”.

Šais divos stāstos, apgalvoja pāvests, ir divi spriedumi: tiek noladēts vīrs, kurš paļaujas uz pasauli un svētīts tas, kurš tic uz Kungu. Bagātais attālina savu sirdi no Dieva: „viņa dvēsele ir iztukšots tuksnesis”, „zeme, kurā nekas nespēj augt”, „jo pasaulīgie patiesībā ir vieni ar savu egoismu”. Pasaulīgā sirds ir slima. Tā ir tik pieķērusies šim pasaulīgajam dzīvesveidam, ka to grūti izdziedināt. „Bez tam,” piebilda Francisks, „kamēr nabadzīgajam bija vārds Lācars, bagātajam tā nav. Viņam nebija vārda, jo pasaulīgie zaudē savu vārdu. Viņi ir tikai labklājīgs pūlis, kuriem nekas nav vajadzīgs. Pasaulīgie zaudē savu vārdu”.

Bagātnieks, nomirstot, atrodas elles mokās un prasa Ābramam nosūtīt kādu no mirušajiem, lai tie brīdina viņa tuviniekus, kuri vēl palikuši dzīvi. Taču Ābrams atbild – ja viņi neklausījās Mozu un praviešus, tos nespēs pārliecināt pat tāds, kurš būs uzcēlies no miroņiem. Pāvests apgalvoja, ka pasaulīgie grib redzēt ārkārtējas zīmes, lai arī Baznīcā viss ir skaidrs un Jēzus ir runājis skaidru valodu. Tāds ir ceļš. Tomēr beigās vēl pastāv kāds mierinājuma vārds:

„Kad šis nabaga pasaulīgais vīrs, moku plosīts, prasa atsūtīt Lācaru, lai viņš atnes kaut nedaudz ūdens, ko atbild Ābrams? Ābrams ir Dieva attēls, Tēva attēls. Ko Viņš atbild? „Dēls, atceries...” Pasaulīgie ir zaudējuši savu vārdu. Arī mēs esam zaudējuši vārdu, ja mums ir pasaulīga sirds. Taču mēs neesam bāreņi. Līdz pat beigām, līdz pēdējam brīdim pastāv drošība, ka mums ir Tēvs, kurš mūs gaida. Uzticēsimies Viņam! „Dēls”... Šī pasaulīguma vidū Viņš mums saka „dēls”. Mēs neesam bāreņi!”

I. Šteinerte/VR