Tur, kur netiek godāti sirmgalvji, nav nākotnes jauniešiem

Katehēžu cikla par ģimeni ietvarā, 4. martā, pāvests pievērsās vecvecākiem. Vai sirmgalvjiem ir vieta mūsdienu sabiedrībā? – viņš jautāja. Uzrunājot uz trešdienas vispārējo audienci Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus, Francisks šoreiz bija pat nedaudz skarbs. Sirmgalvju pamešana, atgrūšana un necienīšana ir smags grēks! – viņš brīdināja. Tādai sabiedrībai nebūs nākotnes, jauniešiem nebūs nākotnes. Šoreiz Svētais tēvs pievērsās veco ļaužu stāvoklim mūsdienu sabiedrībā un norādīja, ka nākošajā tikšanās reizē jautājumu aplūkos vairāk pozitīvā skatījumā, proti, runās par šai vecuma grupai piederīgo ļaužu aicinājuma skaistumu.

Vecie ļaudis ir bagātība. To nedrīkst ignorēt – uzsvēra Francisks. Kamēr esam vēl jauni, nedomājam par vecumdienām, bet kad kļūstam veci – sevišķi, ja esam trūcīgi, slimi vai palikuši vieni – tad piedzīvojam, cik lieli trūkumi ir sabiedrībai, kurā galvenais ir izdevīgums. Šāda sabiedrība ignorē sirmgalvjus. Emeritētais pāvests Benedikts XVI 2012. gada 12. novembrī apmeklējot Svētā Egīdija kopienas vadīto veco ļaužu namu Monteverde rajonā, Romā, atgādināja, ka sabiedrības un civilizācijas labklājība būs atkarīga no attieksmes pret sirmgalvjiem. Francisks šajā sakarā brīdināja, ka sabiedrība, kas atmet sirmgalvjus, jo tie radot problēmas, ir aplipinājusies ar nāvīgu vīrusu. Mūsu civilizācija pastāvēs tikai tad, ja pratīs novērtēt veco ļaužu gudrību. Sirmgalvju atgrūšana ir ļoti nesmuka lieta, tas ir grēks – sacīja pāvests. Sirmgalvji ir mūsu tautas gudrības krātuve. Svarīgi ir viņus cienīt un mīlēt. Ja cilvēkā nav mīlestības, viņa sirdsapziņa pamazām iemieg, tā kļūst nejūtīga.

Turpinot uzrunu, Francisks pastāstīja kādu piemēru no savas pastorālās pieredzes, strādājot Argentīnā. „Atceros, kad apmeklēju pansionātus, runāju ar katru tā iemītnieku un daudzreiz nācās dzirdēt sekojošo: ‘Kā Jums iet? Un bērniem?’ ‘Labi, labi iet’. ‘Cik Jums ir bērnu?’ ‘Daudz’. ‘Vai viņi Jūs apmeklē?’ ‘Jā, jā, vienmēr, jā, apmeklē’. ‘Un kad viņi pie Jums bija pēdējo reizi?’ Tad sirmgalve sacīja: ‘Nu, Ziemassvētkos’. Mūsu saruna notika augustā” – piebilda pāvests. „Tātad, bērni nebija bijuši astoņus mēnešus! Pamesta astoņus mēnešus! To sauc par nāvīgu grēku, vai sapratāt?”

Katehēzē par sirmgalvjiem pāvests dalījās vēl kādā piemērā no dzīves, ko viņam bērnībā esot stāstījusi vecmāmiņa. Kāds vectēvs, ēdot, vienmēr nosmērējās, jo vairs nespēja labi noturēt savā rokā karoti. Viņa dēls, kuram arī pašam bija bērni, nolēma šo vectēvu (savu tēvu) nosēdināt virtuvē vienu pašu pie atsevišķa galda, lai nebūtu jākaunas, kad pusdienās vai vakariņās atnāk kādi ciemiņi. Pēc dažām dienām dēls, pārnācis mājās atrod savu bērnu rotaļājamies ar dēļiem, āmuru un naglām. Kad pajautāja, ko viņš darot, mazais puika atbildēja: „Tēti, es taisu galdiņu”. „Galdiņu? Kāpēc?”, brīnījās tēvs. „Lai tev būtu kur ēst, kad tu būsi vecs”, atbildēja zēns. Pāvests Francisks piebilda, ka bērni daudz patiesāk redz lietas un labāk tās apzinās nekā pieaugušie.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka Baznīca, sekojot Svēto Rakstu mācībai, vienmēr iestājas sirmgalvju labā. Baznīca nevar atbalstīt vienaldzības un nievāšanas mentalitāti. Mums jāatmodina sevī kolektīvā pateicības apziņa, spēja novērtēt sirmgalvjus un pieņemt viņus savās kopienās – mudināja Francisks. Vecie ļaudis ir mūsu priekšgājēji, no kuriem mēs daudz esam saņēmuši. Agrāk vai vēlāk arī mēs ieņemsim viņu vietas. Kā mēs apejamies ar sirmgalvjiem, tā citi apiesies arī ar mums. Svarīgi, lai mēs prastu pret viņiem izturēties ar cieņu un mīlestību.

J. Evertovskis / VR