Pāvesta lūgšanu nodomi martā

Universālais pāvesta lūgšanu nodoms šomēnes skar zinātnes jomu: Lai zinātniskajos pētījumos iesaistītie ļaudis kalpo visam, kas ir labs cilvēkam!

Zinātniskajā pētniecībā iet roku rokā prāts un ticība. Tie ir kā divi spārni, kas ļauj mums pacelties līdz patiesības kontemplācijai – norādīja Benedikts XVI, 2012. gada 3. maijā apmeklējot Romas Vissvētākās Jēzus Sirds Katoļu universitāti. Emeritētais pāvests toreiz atgādināja, ka Dieva meklēšana kļūst par gaismu prātam, ieraugu kultūrai un veicina patiesu humānismu. Svarīgi, lai mūsdienu kultūra atvērtos Dievam un no jauna atklātu transcendences dinamismu.

Dzīvojam laikā, kad eksperimentālo zinātņu rezultātā ir izmainījusies cilvēka izpratne ne tikai par pasauli, bet arī par sevi pašu. No vienas puses, varam lepoties ar jaunajām tehnoloģijām un nemitīgajiem jaunatklājumiem zinātnes laukā. No otras puses, bieži vien tie saistās ar zināmām raizēm. Ar zinātnes straujo attīstību saistīto optimismu aizēno domāšanas krīze. Cilvēka rīcībā ir bagāts dažādu līdzekļu klāsts, taču nereti viņam pietrūkst mērķa. Līdz ar to, bieži vien viņš dzīvo redukcionisma un relatīvisma vadīts, nesaskata lietu dziļāko jēgu, un ir pazaudējis saikni ar transcendento. Benedikts XVI norādīja, ka dzīvojam vērtību krīzes laikā. Mūsdienu cilvēkam pietrūkst drošu atskaites punktu, jo viņš ir aizmirsis savas saknes. Tas īpaši attiecas uz Rietumu pasauli un Eiropu.

Savā laikā absolūtā meklējumi – quaerere Deum – ietvēra sevī prasību padziļināt laicīgās zinātnes. Jēgas jautājumam un zinātnes pētījumiem ir viens un tas pats avots, proti, Logoss, kas veica radīšanas darbu un darbojas vēsturē. Šajā kontekstā Benedikts XVI atgādināja, ka tīri tehniski praktiskā mentalitāte rada riskantu līdzsvara trūkumu starp tehniski iespējamo un morāliski labo, un tam var būt tālejošas neprognozējamas sekas. Tādēļ ir svarīgi, lai mūsdienu kultūra no jauna apzinātos nepieciešamību meklēt visam dziļāko jēgu un atklātu transcendences dinamismu, citiem vārdiem, lai tā pārliecinoši atvērtu šos quaerere Deum apvāršņus. Atsaucoties uz svētā Augustīna mācību, Benedikts XVI atgādināja, ka cilvēks ir radīts Dievam. Līdz ar to, viņa sirds būs nemierīga tik ilgi, kamēr tā „neatdusēsies” Kungā (sal. Atzīšanās, I, 1).

Misionārais Svētā tēva lūgšanu nodoms ir veltīts sievietes lomai Baznīcā: Lai sievietei īpaši raksturīgais ieguldījums Baznīcas dzīvē tiek novērtēts aizvien vairāk!

Baznīca atzīst sievietes neaizstājamo ieguldījumu sabiedrībā – ar savu jūtīgumu, intuīciju un citām īpašām spējām, kas parasti sievietēm piemīt lielākā mērā, nekā vīriešiem – raksta pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium”. Piemēram, viņai piemīt īpašas rūpes par citiem, kas sevišķā, ja arī ne ekskluzīvā veidā izpaužas mātes mīlestībā. Daudzas sievietes kopā ar priesteriem uzņemas pastorālos pienākumus, dod savu ieguldījumu personu, ģimeņu un grupu pavadīšanā un piedāvā jaunas pieejas teoloģiskajā domā. Tomēr vajag paplašināt iespējas vēl aktīvākai sieviešu līdzdalībai Baznīcā – mudina pāvests. Sievietes talanti ir nepieciešami visās sabiedriskās dzīves izpausmēs, tāpēc jāgarantē sieviešu klātbūtne arī nodarbinātības sfērā un visur tur, kur tiek pieņemti svarīgi lēmumi – gan Baznīcā, gan sociālajās struktūrās.

Prasības ievērot sieviešu likumīgās tiesības, izejot no stingras pārliecības, ka vīriešiem un sievietēm piemīt vienāda cilvēciskā cieņa, uzdod Baznīcai būtiskus un rosinošus jautājumus, no kuriem nav iespējams nevērīgi izvairīties. Priesterības piešķiršana tikai vīriešiem ir kā zīme Kristum – Līgavainim, kurš atdod Sevi Euharistijā. Tas nav diskutējams jautājums, bet tas var izraisīt konfliktus, ja sakramentālā vara tiek pārāk identificēta ar varu kā tādu. Nav jāaizmirst, ka šeit runa ir par funkciju, nevis par cieņu un svētumu – uzsver Francisks. Kalpojošā priesterība ir viens no līdzekļiem, ko Jēzus izmanto kalpojumā Savai tautai, bet mūsu lielā cieņa nāk no Kristības, kas ir pieejama visiem. Priestera līdzināšanās Kristum kā Galvai – t. i. galvenajam žēlastību avotam – nebūt nenozīmē izcelšanu, kas nostādītu viņu pāri visiem pārējiem. Baznīcā dažādie pienākumi nenozīmē, ka vieni ir pārāki par citiem. „Patiešām, sieviete Marija ir svarīgāka par bīskapiem”, saka pāvests. Pat, ja kalpojošās priesterības funkcijas tiek uzskatītas par „hierarhiskām”, ir nopietni jāņem vērā, ka tās ir pilnībā pakārtotas Kristus mistiskās Miesas locekļu svētumam. To atslēga un pamats ir nevis vara, kas saprotama kā kundzība, bet gan vara dalīt Euharistijas sakramentu. No šejienes arī to autoritāte, kas vienmēr pastāv kalpošanā tautai. Tas ir liels izaicinājums draudzes ganiem un teologiem, kas varētu palīdzēt pilnīgāk atzīt, kā tas attiecas uz iespējamo sievietes lomu svarīgu lēmumu pieņemšanā dažādās Baznīcas aprindās.

J. Evertovskis / VR