Himna mīlestībai – Baznīcas dzīves programma

Sestdien, 14. februārī, pāvests uzņēma Kardinālu kolēģijā 20 jaunus kardinālus. Svētā Pētera bazilikā ieradās emeritētais pāvests Benedikts XVI, kā arī kardinālu pavadītāji – viņiem uzticēto vietējo Baznīcu locekļi, draugi un tuvinieki no tuvām un tālām pasaules valstīm. Publiskais konsistorijs iesākās svinīgā noskaņā ar skaisto „Tu es Petrus” (Tu esi Pēteris) dziedājumu, pēc kura sekoja lūgšana, lasījums no apustuļa Pāvila Pirmās vēstules Korintiešiem par mīlestību (12,31-13,13) un Svētā tēva uzruna. Pāvests norādīja, ka minētā „Himna mīlestībai” satur sevī Baznīcas gana garīgās un pastorālās dzīves programmu. Tikai mīlestība cilvēku atbrīvo – viņš uzsvēra. Pateicoties mīlestībai, mēs vienmēr spējam piedot, uzticēties, sēt cerību. Mīlestība piešķir jēgu visam, kas mēs esam, un ko mēs darām.

Pāvests norādīja, ka vārds „kardināls” liek domāt par tādām lietām kā „šarnīrs”, „eņģes”, „balsts” vai „serdenis”, un nevis par kaut kādiem aksesuāriem, dekorācijām vai rotājumiem. Šis jēdziens norāda uz atbalsta punktu, uz kaut ko ļoti būtisku visai kopienas dzīvei. „Jūs esat ‘balsti’ un jūs esat inkardinēti Romas Baznīcā, ‘kas ir pirmā mīlestības kalpojumā’”, sacīja Francisks, uzsverot, ka visa kodols Baznīcā ir mīlestība un žēlsirdība. Pievēršoties apustuļa Pāvila vēstules fragmentam, Svētais tēvs norādīja uz būtiskām mīlestības iezīmēm.

Vispirms apustulis raksta, ka mīlestība ir „pacietīga” un „laipna”. Jo lielāka ir Baznīcas kalpa atbildība, jo plašākai vajadzētu būt viņa sirdij – norādīja pāvests. Baznīcas ganam jābūt patiesi augstsirdīgam, tas nozīmē, viņa sirdij jābūt ar neierobežotu mīlestību, bet tai pat laikā viņam jābūt vērīgam un konkrētam katrā atsevišķā situācijā. Viņam jāmīl to, kas ir liels un cēls, bet viņš nedrīkst atstāt novārtā to, kas ir mazs un niecīgs. Viņam jāgrib labu vienmēr un visiem, tai skaitā, tiem, kuri nemīl.

Apustulis Pāvils saka, ka mīlestība „nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga”. Francisks atzina, ka tas patiešām ir mīlestības brīnums, jo mēs visi, grēka ievainoti, dzīvojam ar noslieci uz skaudību un augstprātību. No šī kārdinājuma nav pasargāti arī augstie Baznīcas ganītāji. Tāpēc mums visiem ir vajadzīgs dievišķās mīlestības spēks, kas pārveido mūsu sirdi.

Mīlestība „nav godkārīga, nedzenas pēc sava” – lasām Pirmās vēstules korintiešiem turpinājumā. Šajā sakarā pāvests paskaidroja, ka tas, kurš dzīvo mīlestībā, nav vērsts uz sevi. Turpretī, cilvēkam, kurš ir vērsts uz sevi un domā tikai par sevi, pietrūkst cieņas pret citiem. Viņš neņem vērā otru un nerēķinās ar otra vajadzībām. Šāds cilvēks meklē tikai savas intereses. Dažreiz šīs „intereses” var būt paslēptas greznā ietērpā. Patiesa mīlestība liek mums novērsties no sevis, novērst savu uzmanību no savām interesēm un pievērsties patiesajam centram, kas ir Kristus. Ja pirmo vietu ierādīsim Dievam, tad pratīsim cienīt arī savus līdzcilvēkus un ņemt vērā viņu vajadzības.

Mīlestība – saka Pāvils – „nedusmojas, tā nedomā ļaunu”. Baznīcas ganam, kurš visu laiku dzīvo saskarē ar cilvēkiem, var būt ne viens vien iemesls, lai sadusmotos. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka tikai mīlestība mūs atbrīvo. Tā neļaus mums rīkoties impulsīvā veidā, izteikt to, ko nevajag, vai pieļaut kļūdas. Taču sevišķi mīlestība pasargā mūs no nāvīgām briesmām turēt sevī apslēptas dusmas. Nereti cilvēks staigā dusmu pilns, jo nevar tikt pāri piedzīvotajam nodarījumam un ļaunumam. „Nē, Baznīcas cilvēkam tas nav pieņemami!” – uzsvēra pāvests. Ja pēkšņi radušās dusmas, kas tūlīt pāriet, vēl ir piedodamas, tad niknuma un rūgtuma turēšana sevī – nekādā ziņā.

Vēstules turpinājumā lasām, ka mīlestība „nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību”. Tam, kurš ir aicināts vadīt Baznīcu, jābūt ar izteiktu taisnīguma izjūtu – atgādināja pāvests. Baznīcas ganam nedrīkst būt pieņemama nekāda netaisnība pat ja liktos, ka tā varētu būt izdevīga viņam pašam vai Baznīcai. Bez tam, viņam jāpriecājas par patiesību. Dieva vīrs ir tāds cilvēkus, kuru fascinē patiesība, un kurš to pilnībā atrod un smeļas Jēzus Kristus Vārdā un Miesā. Kristus ir mūsu prieka neizsmeļamais avots.

Visbeidzot, mīlestība „panes visu, tā tic visu, visu cer, visu pacieš”. Šajos vārdos ir ierakstīta garīgās un pastorālās dzīves programma – atzina pāvests. Kristus mīlestība, ko Svētais Gars ir ielējis mūsu sirdīs, ļauj mums šādi dzīvot, tas ir, būt par cilvēkiem, kuri vienmēr spēj piedot, uzticēties, paļauties, ticēt un izplatīt cerību. Pateicoties šai Dieva mīlestībai mūsu sirdīs, mēs spējam pacietīgi panest ikvienu situāciju un pieņemt katru cilvēku, katru brāli un māsu vienotībā ar Jēzu, kurš ar mīlestību panesa visu mūsu grēku smagumu. „Jo vairāk mēs esam inkardinēti Romas Baznīcā”, noslēgumā sacīja Francisks kardināliem, „jo paklausīgākiem mums jābūt Svētajam Garam, lai mīlestība piešķirtu veidolu un jēgu visam, kas mēs esam un ko mēs darām” .

Līdz ar jaunu kardinālu uzņemšanu Kardinālu kolēģijas sastāvā ir 22 kardināli, no kuriem 125 ir balsstiesīgi. Vispārstāvētākais ir Eiropas kontinents – ar 118 kardināliem. No Amerikas ir 61 kardināls, no Āzijas – 22, no Āfrikas – 21, bet no Okeānijas – 5 kardināli. Jauno kardinālu vidū ir tikai 7 eiropieši. Pārējie nāk no citiem kontinentiem – no Etiopijas, Jaunzēlandes, Vjetnamas, Meksikas, Mjanmāras, Taizemes, Urugvajas, Panamas, Kaboverdes, Tongas salas, Kolumbijas, Argentīnas un Mozambikas. Konsistorija laikā pāvests arī paziņoja, ka šī gada 17. maijā notiks trīs svētīgo kanonizācija. Māsa Džovanna Emīlija ir dzimusi Francijā, bet māsas Marija Alfonsina un Marija no Krustā sistā Jēzus – Svētajā Zemē. Viņas visas dzīvoja 19. gadsimtā.

J. Evertovskis / VR