Pirmo reizi pāvests tiekas ar Vatikāna darbiniekiem un viņu ģimenēm
Rūpēties par savu garīgo dzīvi, ģimenes dzīvi, attiecībām ar citiem, par tiem brāļiem,
kuri ir vājāki, un sargāties no jebkāda rūgtuma, nenovīdības, dusmām, atriebības –
uz to mudināja pāvests visus Vatikāna darbiniekus. Daudzi ieradās Pāvila VI zālē kopā
ar savām ģimenēm. Sirsnīgā tikšanās ar Svēto tēvu notika 22. decembrī uzreiz pēc tradicionālās
tikšanās ar Romas Kūrijas vadītājiem. Arī šoreiz Francisks mazākajiem bērniem dāvāja
savus glāstus un deva svētību. Vatikānā strādā ne tikai daudzi itāļi, bet arī ārzemnieki,
kuri, būdami tālu no savas dzimtenes un dārgajiem tuviniekiem, ir kā seja, kurā atspoguļojas
Baznīcas katoliskums. Pāvests vēlējās tikties ar visiem Vatikāna darbiniekiem, sevišķi,
tiem, kuri ikdienā paliek nepamanīti – ar dārzniekiem, sētniekiem, durvju sargiem,
lai pateiktos viņiem par darbu un novēlētu priecīgus Kunga piedzimšanas svētkus.
Romas
kūriju Francisks salīdzināja ar Kristus Mistisko Miesu, ar Baznīcu. Visi, kuri strādā
Svētā Krēsla labā, ir šīs kūrijas darbinieki. Viņi rūpējas, lai šī miesa būtu dzīva,
dinamiska un patiesi labi aprūpēta. Pāvesta uzrunas atslēgas vārds bija „rūpes” („cura”),
jo itāļu valodā tam ir tāda pati sakne kā vārdam „kūrija” („curia”). „Man nāk prātā
mammas tēls, kura aprūpē savu slimo dēlu ar pilnīgu sevis atdevi, uzskatot dēla sāpes
par savējām”, sacīja Francisks. „Viņa nekad neskatās pulkstenī, nekad nežēlojas par
to, ka visu nakti nav gulējusi, neilgojas ne pēc kā cita kā tikai pēc tā, lai, ko
tas maksātu, redzētu savu dēlu veselu”.
Šajā sakarā Svētais tēvs mudināja
klātesošos rūpēties par savu garīgo dzīvi, par attiecībām ar Dievu, jo tas ir mugurkauls
visam, ko darām un kas esam. Kristietis, kurš nedzīvina sevi ar lūgšanu, sakramentiem
un Dieva Vārdu, neizbēgami novīst un izkalst. Pāvests mudināja rūpēties par savu ģimenes
dzīvi, ne tikai dodot saviem bērniem naudu, bet arī veltot tiem laiku, visu savu uzmanību
un mīlestību. Viņš aicināja rūpēties par attiecībām ar citiem, īstenojot savu ticību
dzīvē un vārdus pārvēršot labajos darbos. Svētais tēvs aicināja padomāt par to, ko
mēs runājam, lai izvairītos no apvainojumiem, vulgāriem izteikumiem un tukšiem vārdiem.
Viņš mudināja būt centīgiem darbā, sargāties no nenovīdības, naida, iekāres, kritizēšanas
un jebkādām negatīvām emocijām, kas atņem mums iekšēju mieru un mūs grauj. Francisks
aicināja klātesošos sargāties arī no sarūgtinājuma un aizvainojumiem, kas ved pie
atriebības, no garīgā slinkuma, kas atņem dzīvei jēgu, no „pirksta kratīšanas”, kas
noved pie augstprātības, no nemitīgas žēlošanās, kas ved pie mazdūšības un izmisuma.
„Labāk lūgt Kungam gudrību prast laicīgi iekost mēlē”, viņš sacīja, „nekā teikt aizskarošus
vārdus, kas pēc tam tevi atstāj ar rūgtu muti”. Svētais tēvs aicināja parūpēties par
vājākajiem brāļiem – par sirmgalvjiem, slimajiem, izsalkušajiem un bezpajumtniekiem,
jo pēc tā tiksim tiesāti, kā arī parūpēties par to, lai Ziemassvētki nekļūtu par patēriņa
svētkiem, par izrādīšanos vai nevajadzīgu dāvanu iepirkšanas drudzi, lai tie nekļūtu
par laiku, kad dzīvojam pārāk izšķērdīgi, bet lai kļūtu par prieka svētkiem – par
tāda prieka, kas rodas, uzņemot Kungu silītē un savā sirdī, svētkiem.
Noslēgumā
pāvests atgādināja, ka katrs varam pārdomāt, par ko man būtu visvairāk jāparūpējas.
Sevišķi vajadzētu rūpēties par ģimeni – viņš uzsvēra vēlreiz – jo ģimene ir liels
dārgums. Bērni ir liels dārgums. Šajā sakarā Svētais tēvs mudināja vecākus uzdot sev
jautājumu: „Vai man ir laiks rotaļāties ar saviem bērniem, vai varbūt vienmēr esmu
aizņemts vai aizņemta un man nav laika priekš bērniem?” Rotaļāties ar bērniem – tas
ir skaisti. Tas nozīmē nodrošināt labu nākotni. Francisks arī atgādināja, ka pasaule
izmainītos, ja mēs katrs jau tūlīt sāktu nopietni izkopt savas attiecības ar Dievu
un tuvāko, ja katrs īstenotu Evaņģēlija Zelta likumu: „Visu, ko jūs vēlaties, lai
cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši!” (Mt 7, 12).
Pasaule izmainītos, ja mēs otru cilvēku uzlūkotu ar labestības un maiguma pilnu skatienu
– tā kā to dara Dievs, kurš mūs gaida un mums piedod, un ja savu spēku mēs smeltos
pazemībā. Ziemassvētki ir Dieva nabadzības un pazemošanās svētki, bet jo sevišķi,
tie ir miera svētki. Šo mieru atnesa Jēzus Bērns. Mums dedzīgi un ar entuziasmu jārūpējas
par šo mieru. „Ar šo mieru sirdī vēlos sveikt jūs un jūsu ģimenes locekļus”, sacīja
Svētais tēvs, piebilstot, ka sirsnīgi skauj visus, īpaši, pašus mazākos. Beigās pāvests
savā un savu līdzstrādnieku vārdā lūdza piedošanu par visiem trūkumiem, kā arī dažiem
skandāliem, kas nes lielu ļaunumu. „Piedodiet man!”, viņš sacīja. „Priecīgus Ziemassvētkus
un, lūdzu, lūdzieties par mani!”