2014-12-22 15:18:48

Pirmo reizi pāvests tiekas ar Vatikāna darbiniekiem un viņu ģimenēm


Rūpēties par savu garīgo dzīvi, ģimenes dzīvi, attiecībām ar citiem, par tiem brāļiem, kuri ir vājāki, un sargāties no jebkāda rūgtuma, nenovīdības, dusmām, atriebības – uz to mudināja pāvests visus Vatikāna darbiniekus. Daudzi ieradās Pāvila VI zālē kopā ar savām ģimenēm. Sirsnīgā tikšanās ar Svēto tēvu notika 22. decembrī uzreiz pēc tradicionālās tikšanās ar Romas Kūrijas vadītājiem. Arī šoreiz Francisks mazākajiem bērniem dāvāja savus glāstus un deva svētību. Vatikānā strādā ne tikai daudzi itāļi, bet arī ārzemnieki, kuri, būdami tālu no savas dzimtenes un dārgajiem tuviniekiem, ir kā seja, kurā atspoguļojas Baznīcas katoliskums. Pāvests vēlējās tikties ar visiem Vatikāna darbiniekiem, sevišķi, tiem, kuri ikdienā paliek nepamanīti – ar dārzniekiem, sētniekiem, durvju sargiem, lai pateiktos viņiem par darbu un novēlētu priecīgus Kunga piedzimšanas svētkus.

Romas kūriju Francisks salīdzināja ar Kristus Mistisko Miesu, ar Baznīcu. Visi, kuri strādā Svētā Krēsla labā, ir šīs kūrijas darbinieki. Viņi rūpējas, lai šī miesa būtu dzīva, dinamiska un patiesi labi aprūpēta. Pāvesta uzrunas atslēgas vārds bija „rūpes” („cura”), jo itāļu valodā tam ir tāda pati sakne kā vārdam „kūrija” („curia”). „Man nāk prātā mammas tēls, kura aprūpē savu slimo dēlu ar pilnīgu sevis atdevi, uzskatot dēla sāpes par savējām”, sacīja Francisks. „Viņa nekad neskatās pulkstenī, nekad nežēlojas par to, ka visu nakti nav gulējusi, neilgojas ne pēc kā cita kā tikai pēc tā, lai, ko tas maksātu, redzētu savu dēlu veselu”.

Šajā sakarā Svētais tēvs mudināja klātesošos rūpēties par savu garīgo dzīvi, par attiecībām ar Dievu, jo tas ir mugurkauls visam, ko darām un kas esam. Kristietis, kurš nedzīvina sevi ar lūgšanu, sakramentiem un Dieva Vārdu, neizbēgami novīst un izkalst. Pāvests mudināja rūpēties par savu ģimenes dzīvi, ne tikai dodot saviem bērniem naudu, bet arī veltot tiem laiku, visu savu uzmanību un mīlestību. Viņš aicināja rūpēties par attiecībām ar citiem, īstenojot savu ticību dzīvē un vārdus pārvēršot labajos darbos. Svētais tēvs aicināja padomāt par to, ko mēs runājam, lai izvairītos no apvainojumiem, vulgāriem izteikumiem un tukšiem vārdiem. Viņš mudināja būt centīgiem darbā, sargāties no nenovīdības, naida, iekāres, kritizēšanas un jebkādām negatīvām emocijām, kas atņem mums iekšēju mieru un mūs grauj. Francisks aicināja klātesošos sargāties arī no sarūgtinājuma un aizvainojumiem, kas ved pie atriebības, no garīgā slinkuma, kas atņem dzīvei jēgu, no „pirksta kratīšanas”, kas noved pie augstprātības, no nemitīgas žēlošanās, kas ved pie mazdūšības un izmisuma. „Labāk lūgt Kungam gudrību prast laicīgi iekost mēlē”, viņš sacīja, „nekā teikt aizskarošus vārdus, kas pēc tam tevi atstāj ar rūgtu muti”. Svētais tēvs aicināja parūpēties par vājākajiem brāļiem – par sirmgalvjiem, slimajiem, izsalkušajiem un bezpajumtniekiem, jo pēc tā tiksim tiesāti, kā arī parūpēties par to, lai Ziemassvētki nekļūtu par patēriņa svētkiem, par izrādīšanos vai nevajadzīgu dāvanu iepirkšanas drudzi, lai tie nekļūtu par laiku, kad dzīvojam pārāk izšķērdīgi, bet lai kļūtu par prieka svētkiem – par tāda prieka, kas rodas, uzņemot Kungu silītē un savā sirdī, svētkiem.

Noslēgumā pāvests atgādināja, ka katrs varam pārdomāt, par ko man būtu visvairāk jāparūpējas. Sevišķi vajadzētu rūpēties par ģimeni – viņš uzsvēra vēlreiz – jo ģimene ir liels dārgums. Bērni ir liels dārgums. Šajā sakarā Svētais tēvs mudināja vecākus uzdot sev jautājumu: „Vai man ir laiks rotaļāties ar saviem bērniem, vai varbūt vienmēr esmu aizņemts vai aizņemta un man nav laika priekš bērniem?” Rotaļāties ar bērniem – tas ir skaisti. Tas nozīmē nodrošināt labu nākotni. Francisks arī atgādināja, ka pasaule izmainītos, ja mēs katrs jau tūlīt sāktu nopietni izkopt savas attiecības ar Dievu un tuvāko, ja katrs īstenotu Evaņģēlija Zelta likumu: „Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši!” (Mt 7, 12). Pasaule izmainītos, ja mēs otru cilvēku uzlūkotu ar labestības un maiguma pilnu skatienu – tā kā to dara Dievs, kurš mūs gaida un mums piedod, un ja savu spēku mēs smeltos pazemībā. Ziemassvētki ir Dieva nabadzības un pazemošanās svētki, bet jo sevišķi, tie ir miera svētki. Šo mieru atnesa Jēzus Bērns. Mums dedzīgi un ar entuziasmu jārūpējas par šo mieru. „Ar šo mieru sirdī vēlos sveikt jūs un jūsu ģimenes locekļus”, sacīja Svētais tēvs, piebilstot, ka sirsnīgi skauj visus, īpaši, pašus mazākos. Beigās pāvests savā un savu līdzstrādnieku vārdā lūdza piedošanu par visiem trūkumiem, kā arī dažiem skandāliem, kas nes lielu ļaunumu. „Piedodiet man!”, viņš sacīja. „Priecīgus Ziemassvētkus un, lūdzu, lūdzieties par mani!”

J. Evertovskis







All the contents on this site are copyrighted ©.