Izsalkušie prasa, lai tiktu ievērota viņu personas cieņa

Pāvesta darbības galvenais notikums ceturtdien, 20. novembrī, bija piedalīšanās ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) rīkotajā 2. Starptautiskajā konferencē par nodrošināšanu ar pārtiku. Pasākums notika FAO mītnē Romā. Francisks atzina, ka šodien mums pārāk maz rūp tie cilvēki, kuri cieš badu. Daudz tiek runāts par tiesībām, bet pārāk bieži aizmirstam pienākumus. Kamēr runājam par aizvien jaunām tiesībām, nepamanām, ka izsalkušais atrodas tepat līdzās, viņš stāv aiz mājas stūra un lūdz, lai tiktu pieņemts un pabarots. Īstenībā, viņš gaida, lai tiktu ievērota viņa personas cieņa, nevis nabaga dāvanu. Ko šodien varam darīt, lai visi cilvēki būtu paēduši? – šim jautājumam pievērsās FAO konferences dalībnieki, tai skaitā, Francisks savā uzrunā. Kā atslēgu lietas atrisinājumam viņš piedāvāja brālības garu.

Šodien vairāk nekā jebkad agrāk dažādu tautu likteņi ir cieši savstarpēji saistīti – atgādināja Svētais tēvs, norādot, ka mūsu savstarpējās attiecības visbiežāk bojā aizdomas, kas nereti pārvēršas dažāda veida agresijā, tai skaitā, ekonomiskajā agresijā. Meklējot veidus, kā apgādāt visus cilvēkus ar pārtiku un tos pabarot, jāpatur prātā kāda svarīga patiesība, proti, tiesības būt visiem paēdušiem varēsim īstenot tikai tad, ja rūpēsimies par konkrētu cilvēku, kas cieš badu. Francisks atzina, ka cīņā ar badu šķēršļus rada „tirgus prioritātes” un „dzīšanās pēc peļņas”. Tāpēc visu rūpju priekšgalā ir jāizvirza cilvēks – persona, kurai trūkst pārtikas, kura ir izsalkusi, un līdz ar to, vairs nespēj domāt par dzīvi, ģimenes un sociālajām attiecībām, bet cīnās tikai par izdzīvošanu.

Francisks atgādināja, ka jau 1992. gadā svētais Jānis Pāvils II, atklājot pirmo šādu konferenci, brīdināja par „pārpilnības paradoksu”, proti, pārtikas pietiek visiem, bet ne visi var paēst. Tai pat laikā mēs esam liecinieki tam, kā pārtika tiek izniekota un cik daudz katru dienu tiek izmests atkritumos. Tas ir paradokss! – uzsvēra Francisks. Tieši tas ir viens no izaicinājumiem, kuram jāpievērš vislielākā uzmanība. Otrais izaicinājums ir solidaritātes trūkums. Mūsu sabiedrības raksturo pieaugošs individuālisms un šķelšanās, kas beidzas ar to, ka vājākajiem tiek atņemta iespēja dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un tiek izraisīta pretestība pret institūcijām. Ja kādā zemē trūkst solidaritātes, to izjūtam visi. Solidaritāte padara cilvēkus spējīgus iet pretī otram un veidot savstarpējās attiecības uz brālības pamata, kas pārsniedz atšķirības un ierobežojumus, un liek meklēt kopējo labumu.

Tā vietā, lai cits ar citu cīnītos, un kaitētu planētai, cilvēki ir aicināti cits citu cienīt un respektēt. Taču tas būs iespējams, ja apzināsimies, ka visi esam atbildīgi par radīto pasauli. Arī valstīm ir jāstrādā uz vienu roku un jābūt gatavām sniegt savstarpēju palīdzību, izejot no starptautisko tiesību principiem un normām. Ikvienas iedvesmas neizsmeļamais avots ir katra cilvēka sirdī ierakstītais dabiskais likums – uzsvēra pāvests. Šī likuma valodu visi var saprast. Tā ir mīlestības, taisnības un miera valoda. Turklāt, tie ir trīs nešķirami elementi. Gan atsevišķas personas, gan arī valstis un starptautiskās institūcijas ir aicinātas pieņemt un izkopt šīs vērtības dialoga un savstarpējas klausīšanās garā. Tādā veidā kļūst iespējams sasniegt nosprausto mērķi, tas ir, pabarot cilvēci – sacīja pāvests.

J. Evertovskis / VR