Lai nekļūtu par ieļaunojuma iemeslu un vienmēr spētu piedot, vajadzīga ticība
Katram kristiem, lai kāds būtu viņa aicinājums, vienmēr ir jāprot piedot, kā arī viņš
nekad nedrīkst otru cilvēku ieļaunot, jo ieļaunojums iznīcina ticību – sacīja pāvests
šī rīta Svētās Mises laikā, uzrunājot Vatikāna viesu namā sapulcējušos ticīgos. Komentējot
10. novembra Svēto Rakstu fragmentus, Francisks pievērsās trīs atslēgas vārdiem: ieļaunojums,
piedošana, ticība. Viņš paskaidroja, kā notiek ieļaunojums un kāpēc kristietim ir
jāpiedod citiem.
Bēda tam, caur kuru nāk ieļaunojumi – brīdina Kristus. „Viņam
būtu labāk, ja tam kaklā uzkārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā, nekā viņš ieļaunotu
vienu no šiem mazajiem” (Mt 17, 2). Šie skarbie vārdi parāda, cik jautājums ir nopietns.
Ieļaunot nozīmē ar vārdiem teikt vienu, vēstīt, ka esmu kristietis, bet ar darbiem
apliecināt pavisam kaut ko citu, dzīvot kā pagānam, kurš nekam netic. Turpretī patiesi
ticēt nozīmē dzīvot saskaņā ar savu ticību – norādīja pāvests. Kad kāds kristietis
vai kristiete, kas iet uz baznīcu, nedzīvo saskaņā ar savu ticību, viņš citus ieļauno
– turpināja Francisks. Cik gan bieži esam dzirdējuši šādus vārdus: „Es neeju uz baznīcu,
jo labāk būt godīgam mājās un neiet nekā iet uz Baznīcu, bet pēc tam darīt to vai
citu…” Ieļaunojums iznīcina ticību! Tāpēc Jēzus ir tik stingrs: „Uzmaniet paši sevi!
Esiet uzmanīgi!”. Mums nāks par labu, ja šodien atkārtosim šos vārdus: „Uzmaniet paši
sevi!”. Mēs visi varam ieļaunot citus.
Homīlijas turpinājumā pāvests atgādināja,
ka, tieši otrādi, mums visiem vajadzētu prast piedot. Viņš uzsvēra, ka esam aicināti
vienmēr to darīt. „Un, ja viņš (tavs brālis) septiņreiz dienā grēkotu pret tevi un
septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: ‘Es nožēloju’, tad piedod viņam!” (sal.
Lk 17, 4). Francisks norādīja, ka Jēzus šeit savā ziņā pārspīlē, lai mēs apzinātos
piedošanas lielo nozīmi. Kristietis, kurš nespēj piedot, kļūst par ieļaunojuma iemeslu.
Tāds kristietis nav kristieša vārda cienīgs. Tad Svētais tēvs paskaidroja, kāpēc ir
tik svarīgi piedot. Mums ir jāpiedod, jo esam saņēmuši piedošanu – viņš sacīja. Par
to ir teikts lūgšanā „Tēvs mūsu”. Pats Jēzus to tur māca, un to nevar saprast ar cilvēcisko
loģiku. Cilvēciskā loģika tev liek nepiedot, atriebties, ienīst un iet šķelšanās ceļu.
Cik gan daudz ir sašķelto ģimeņu, jo tās neprata piedot! Līdz ar to bērni ir atrauti
no vecākiem, vīrs un sieva attālinājušies viens no otra. Par to ir ļoti svarīgi padomāt!
Ja es nepiedodu, tas nozīmē, ka neesmu sapratis, ko nozīmē saņemt piedošanu no Kunga.
Piedošana ir otrais atslēgas vārds.
Pēc visa teiktā saprotam, kāpēc mācekļi,
to dzirdot, lūdza, lai Kungs pavairo viņu ticību (sal. Lk 17, 5). Bez ticības nav
iespējams dzīvot, neieļaunojot un vienmēr piedodot – teica Francisks. Lai mēs izvairītos
no citu ieļaunošanas un būtu spējīgi vienmēr piedot, mums ir vajadzīga ticības gaisma.
Runa ir par ticības dāvanu, ko saņemam no žēlsirdīgā Tēva, no Dēla, kurš par mums
atdeva savu dzīvību un no Svētā Gara, kurš mājo mūsos un palīdz mums augt. Runa ir
par ticību, ko esam saņēmuši caur svēto Dieva Baznīcu. Ticība ir dāvana. Lasot tikai
grāmatas un piedaloties konferencēs, to vēl neiemantosim. Ticība ir dāvana, ko saņemam
no Dieva. Tāpēc apustuļi lūdza Jēzum: „Pavairo mūsu ticību!”