Lai nekļūtu par ieļaunojuma iemeslu un vienmēr spētu piedot, vajadzīga ticība

Katram kristiem, lai kāds būtu viņa aicinājums, vienmēr ir jāprot piedot, kā arī viņš nekad nedrīkst otru cilvēku ieļaunot, jo ieļaunojums iznīcina ticību – sacīja pāvests šī rīta Svētās Mises laikā, uzrunājot Vatikāna viesu namā sapulcējušos ticīgos. Komentējot 10. novembra Svēto Rakstu fragmentus, Francisks pievērsās trīs atslēgas vārdiem: ieļaunojums, piedošana, ticība. Viņš paskaidroja, kā notiek ieļaunojums un kāpēc kristietim ir jāpiedod citiem.

Bēda tam, caur kuru nāk ieļaunojumi – brīdina Kristus. „Viņam būtu labāk, ja tam kaklā uzkārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā, nekā viņš ieļaunotu vienu no šiem mazajiem” (Mt 17, 2). Šie skarbie vārdi parāda, cik jautājums ir nopietns. Ieļaunot nozīmē ar vārdiem teikt vienu, vēstīt, ka esmu kristietis, bet ar darbiem apliecināt pavisam kaut ko citu, dzīvot kā pagānam, kurš nekam netic. Turpretī patiesi ticēt nozīmē dzīvot saskaņā ar savu ticību – norādīja pāvests. Kad kāds kristietis vai kristiete, kas iet uz baznīcu, nedzīvo saskaņā ar savu ticību, viņš citus ieļauno – turpināja Francisks. Cik gan bieži esam dzirdējuši šādus vārdus: „Es neeju uz baznīcu, jo labāk būt godīgam mājās un neiet nekā iet uz Baznīcu, bet pēc tam darīt to vai citu…” Ieļaunojums iznīcina ticību! Tāpēc Jēzus ir tik stingrs: „Uzmaniet paši sevi! Esiet uzmanīgi!”. Mums nāks par labu, ja šodien atkārtosim šos vārdus: „Uzmaniet paši sevi!”. Mēs visi varam ieļaunot citus.

Homīlijas turpinājumā pāvests atgādināja, ka, tieši otrādi, mums visiem vajadzētu prast piedot. Viņš uzsvēra, ka esam aicināti vienmēr to darīt. „Un, ja viņš (tavs brālis) septiņreiz dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: ‘Es nožēloju’, tad piedod viņam!” (sal. Lk 17, 4). Francisks norādīja, ka Jēzus šeit savā ziņā pārspīlē, lai mēs apzinātos piedošanas lielo nozīmi. Kristietis, kurš nespēj piedot, kļūst par ieļaunojuma iemeslu. Tāds kristietis nav kristieša vārda cienīgs. Tad Svētais tēvs paskaidroja, kāpēc ir tik svarīgi piedot. Mums ir jāpiedod, jo esam saņēmuši piedošanu – viņš sacīja. Par to ir teikts lūgšanā „Tēvs mūsu”. Pats Jēzus to tur māca, un to nevar saprast ar cilvēcisko loģiku. Cilvēciskā loģika tev liek nepiedot, atriebties, ienīst un iet šķelšanās ceļu. Cik gan daudz ir sašķelto ģimeņu, jo tās neprata piedot! Līdz ar to bērni ir atrauti no vecākiem, vīrs un sieva attālinājušies viens no otra. Par to ir ļoti svarīgi padomāt! Ja es nepiedodu, tas nozīmē, ka neesmu sapratis, ko nozīmē saņemt piedošanu no Kunga. Piedošana ir otrais atslēgas vārds.

Pēc visa teiktā saprotam, kāpēc mācekļi, to dzirdot, lūdza, lai Kungs pavairo viņu ticību (sal. Lk 17, 5). Bez ticības nav iespējams dzīvot, neieļaunojot un vienmēr piedodot – teica Francisks. Lai mēs izvairītos no citu ieļaunošanas un būtu spējīgi vienmēr piedot, mums ir vajadzīga ticības gaisma. Runa ir par ticības dāvanu, ko saņemam no žēlsirdīgā Tēva, no Dēla, kurš par mums atdeva savu dzīvību un no Svētā Gara, kurš mājo mūsos un palīdz mums augt. Runa ir par ticību, ko esam saņēmuši caur svēto Dieva Baznīcu. Ticība ir dāvana. Lasot tikai grāmatas un piedaloties konferencēs, to vēl neiemantosim. Ticība ir dāvana, ko saņemam no Dieva. Tāpēc apustuļi lūdza Jēzum: „Pavairo mūsu ticību!”

J. Evertovskis / VR