Pāvesta lūgšanu nodomi novembrī

Universālajā nodomā novembrī Svētais tēvs aicina ticīgos lūgties par vienu no paradoksālākajām mūsdienu problēmām: Lai tie, kas cieš no vientulības, piedzīvo Dieva klātieni, kā arī savu brāļu atbalstu.

Viens no nopietnākajiem nabadzības veidiem, kādu cilvēks var piedzīvot, ir vientulība – raksta Benedikts XVI enciklikā „Caritas in veritate”. Viņš norāda, ka ikvienas nabadzības, tai skaitā, materiālās nabadzības cēlonis ir izolētība, mīlestības trūkums un nespēja mīlēt. Bieži vien dažādie nabadzības veidi rodas no Dieva mīlestības atraidījuma, no sākotnējās traģiskās cilvēka noslēgšanās pašam sevī, domājot, ka viņš var būt pašpietiekams, vai arī uzskatot, ka viņš ir tikai nenozīmīga un pārejoša parādība, „svešinieks” nejauši tapušā universā. Cilvēks ir atsvešināts, kad viņš ir viens vai kad norobežojas no īstenības un kad atsakās domāt un ticēt tam, kas ir pamatā visam. Cilvēce kopumā ir atsvešināta, ja tā nododas vienīgi cilvēciskām iecerēm, ideoloģijām un aplamām utopijām. Šodien cilvēce šķiet interaktīvāka nekā vakar: šai lielākajai tuvuma sajūtai jātop par īstu kopību. Šajā kontekstā emeritētais pāvests atgādina, ka tautu attīstība atkarīga vispirms no tā, lai tās sevi atzītu kā vienotu saimi, kas sadarbojas patiesā kopībā un ko veido subjekti, kuri nedzīvo vienkārši blakus.

Atsaucoties uz Pāvila VI mācību, Benedikts XVI norāda, ka pasaule ir slima savas domāšanas dēļ. Tāpēc domāšanā ir vajadzīga jauna ievirze, lai labāk saprastu to, ko sevī ietver fakts, ka esam viena ģimene; uz to aicina pasaules tautu savstarpējās aktivitātes, lai integrācija varētu paust solidaritāti, nevis atstumtību. Šāda domāšana prasa arī kritisku un apsvērtu iedziļināšanos attiecību kategorijā. Tas ir uzdevums, ko nevar veikt sociālās zinātnes vienas pašas: lai skaidri izprastu cilvēka transcendento cieņu, jāiesaistās arī metafizikai un teoloģijai. Benedikts XVI atgādina, ka cilvēks, būdams garīga būtne, sevi realizē attiecībās ar citiem cilvēkiem. Jo īstāk viņš tās izdzīvo, jo vairāk nobriest arī viņa personiskā identitāte. Cilvēks sevi izpauž nevis izolējoties, bet stājoties attiecībās ar citiem un Dievu. Šādu attiecību nozīme tātad kļūst fundamentāla. Tas attiecas arī uz tautām. Tādēļ to attīstībai ļoti nozīmīgs ir metafizisks skatījums uz attiecībām starp personām. Šai sakarā prāts rod iedvesmu un virzību kristīgajā atklāsmē. Saskaņā ar to persona cilvēku kopumā netiek absorbēta, respektīvi, tās autonomija netiek iznīcināta. Gluži otrādi, kopiena, kristīgajā skatījumā, personu vēl vairāk izceļ.

Evaņģelizācijas nodoms novembrim ir veltīts atbildīgajiem par semināristu un noviču formāciju, un tas skan šādi: Lai jauniešiem, gan semināristiem, gan garīgo kopienu brāļiem un māsām, ir kompetenti un gudrības pilni audzinātāji.

Lai audzināšana nestu augļus, ir svarīgi, lai paši audzinātāji būtu savstarpēji vienoti un lai viņi būtu nobriedušas personības – uz to norāda pāvests Jānis Pāvils II savā apustuliskajā pamudinājumā „Pastores dabo vobis”. Dokuments iznāca 1992. gadā. Svētais pāvests norāda, ka semināra audzinātāju kopienu veido dažādas personas – rektors, garīgais tēvs, priekšnieki un profesori. Pirmkārt, tiem visiem jājūtas dziļi vienotiem ar savu bīskapu, kurš ir pirmais atbildīgais par formāciju. Otrkārt, viņu pašu starpā jāvalda vienotībai un ciešai un sirsnīgai sadarbībai. Tādā veidā viņi rādīs semināristiem konkrētu Baznīcas vienotības piemēru, kas ir kristīgās dzīves un pastorālā kalpojuma pamatvērtība. Treškārt, audzinātājiem jābūt gan cilvēciski, gan kristīgi nobriedušām un stiprām personībām. Viņiem jābūt gan atbilstoši sagatavotiem savam kalpojumam, proti, ieguvušiem vajadzīgās pedagoģiskās, psiholoģiskās un teoloģiskās zināšanas, gan arī ar garīgo dziļumu, vienotības un sadarbības garu, un pastorālo pieredzi. Viņiem pašiem jābūt stipriem savā aicinājumā un jāpārzina darba grupā metodes.
J. Evertovskis / VR