Kā izprast attiecības starp Baznīcas redzamo un reizē garīgo realitāti? – šim jautājumam
pievērsās pāvests 29. oktobra katehēzes mācībā. Viņš aicināja vispārējās audiences
dalībniekus izlūgt no Dieva ticības dāvanu, lai, neskatoties uz savu vājumu, katrs
ticīgais izprastu savu cēlo aicinājumu būt par Dieva mīlestības redzamo zīmi cilvēcei.
Kad runājam par Baznīcas redzamo realitāti, uzreiz domājam par pāvestu, bīskapiem,
priesteriem un konsekrētajām personām, taču, patiesībā, Baznīcu veidojam mēs visi.
Francisks uzsvēra, ka visi kristieši, kuri dzīvo ticībā, cerībā un mīlestībā, ir Kristus
dibinātās Baznīcas locekļi. Viņš atgādināja, ka Baznīca ir kas vairāk nekā dažādas
struktūras. To veido visi tie, kuri seko Jēzum un Viņa vārdā nesavtīgi kalpo cietējiem,
sniedzot tiem kaut nedaudz mierinājuma un miera. No tā izriet, ka arī Baznīcas redzamo
pusi nevar izmērīt. To nav iespējams līdz galam izprast. Kā lai apjaušam visu to labo,
kas tiek veikts un darīts? Cik gan daudz žēlsirdības un mīlestības darbu tiek paveikti!
Cik daudzi ģimenes locekļi dzīvo lielā upurgatavībā, mīlestībā un uzticībā! Cik daudzi
vecāki un skolotāji ieliek visu savu sirdi bērnu audzināšanā un ticības tālāknodošanā!
Cik daudzi slimnieki klusībā veltī savas ciešanas Kungam! To visu nevar izmērīt, bet
tam ir milzīga vērtība. Baznīcas redzamā realitāte pārsniedz mūsu aprēķinus un spēkus.
Tā ir ārpus mūsu kontroles, jo Baznīca ir paša Dieva darbs.
Lai izprastu saikni
starp Baznīcas redzamo un garīgo aspektu, jāraugās uz pašu Kristu. Pāvests skaidroja,
ka Kristus personā ir apvienotas cilvēciskā un dievišķā daba. Dieva Dēls tapa cilvēks,
lai mūs atpestītu. Tas ir liels noslēpums. Tāpat arī Baznīca ir noslēpums, kur neredzamais
ir svarīgāks par redzamo, un to varam izprast, raugoties tikai ar ticības acīm. Kā,
Baznīcas gadījumā, redzamais kalpo neredzamajam? – jautāja Francisks, atkal mudinot
skatīties uz Kristu, jo Viņš ir Baznīcas paraugs. Kristus ir visu kristiešu paraugs.
Ja raudzīsimies uz Viņu, tad nekļūdīsimies. Kristus izmantoja savu cilvēcisko dabu,
lai sludinātu un īstenotu Dieva pestīšanas plānu. Arī Baznīca ir aicināta, izmantojot
visu redzamo – sakramentus un kristiešu ikdienas liecību, būt līdzās katram cilvēkam,
sākot ar nabagu, cietēju un atstumto, palīdzot tam sajust paša Jēzus žēlsirdības pilno
un līdzjūtīgo skatienu. Ticīgajam jādzīvo tā, lai mūsdienu cilvēks ieinteresētos par
Jēzu un tuvotos Viņam, nevis ieļaunotos.
„Dārgie brāļi un māsas”, turpināja
Francisks, „bieži vien mēs kā Baznīca piedzīvojam savu vājumu un savus trūkumus. Tie
ir mums visiem. Visi esam grēcinieki. Neviens nevar teikt: ‘Es neesmu grēcinieks’.
Ja kāds nejūtas grēcinieks, lai paceļ roku! Redzēsim, cik būs tādu. Tas nav iespējams.
Lai mūsu vājums, trūkumi un grēki raisa mūsos dziļu nožēlu, sevišķi tad, kad rādām
sliktu piemēru un attopamies, ka esam kļuvuši citiem par ieļaunojumu. Rādot sliktu
piemēru, kāds var teikt: ‘Ja jau viņš vai viņa ir kristietis, tad es labāk palieku
ateists’. Mēs ar savu paraugu un liecību parādam, ko nozīmē būt kristietim. Lūgsim,
lai mēs nekļūtu par ieļaunojuma iemeslu”. Šajā sakarā pāvests mudināja lūgt no Dieva
ticības dāvanu, lai mēs saprastu, kā, neraugoties uz savu vājumu, varam būt par Dieva
žēlastības kanāliem un Viņa mīlestības spožo zīmi pasaulei. Jā, mēs varam būt par
ieļaunojumu citiem, bet varam būt arī par priekšzīmi. Sveicot atsevišķas svētceļnieku
grupas, Francisks atgādināja, ka mūsu mīlestības uz Dievu mēraukla ir mūsu konkrētā
mīlestība pret līdzcilvēkiem. To vislabāk atklāj mums svētie, kuru dienu Baznīca svinēs
1. novembrī.
Vispārējās audiences noslēgumā pāvests vērsās pie sabiedrības
ar speciālu aicinājumu saistībā ar Ebolas vīrusa izplatību. Pasliktinoties situācijai,
paužu lielas bažas par šo briesmīgo slimību, kas izplatās sevišķi Āfrikā un, jo īpaši,
trūkumcietēju vidū – viņš norādīja. Svētais tēvs apliecināja, ka mīlestībā un lūgšanā
vienojas ar visiem cilvēkiem, ko skārusi slimība, ar ārstiem, medmāsām, brīvprātīgajiem,
reliģisko institūtu un asociāciju locekļiem, kuri varonīgi darbojas, lai palīdzētu
slimajiem brāļiem un māsām. Kārtējo reizi aicinu starptautisko kopienu – viņš uzsvēra
– pielikt visas pūles, lai pieveiktu šo vīrusu, konkrēti atvieglojot to cilvēku ciešanas,
kurus skāris smagais pārbaudījums. Francisks aicināja ticīgos arī lūgties par slimajiem
un tiem, kurus šī slimība jau ir aizrāvusi mūžībā. Bez tam pāvests aicināja visus
lūgties par Meksikas tautu, kas sēro par 43 studentu pazušanu 26. septembrī. Saskaņā
ar pr. Alehandro Solalinde sniegto ziņu, narkotirgoņi šos studentus esot dzīvus sadedzinājuši.
Vispārējās audiences sākumā pāvests pasvētīja no akmens veidoto svētā Jāņa
Pāvila II statuju, kas bija novietota zem zvanu arkas. Audiencē šoreiz piedalījās
arī visai neparasti „viesi”, proti, trīs buļļi, kuri vilka spilgtās krāsās izrotātus
tā sauktos Svētā Leona ratus. Tie ieradās no Molīzes apgabala, kur dzīvoja šis 11.
gadsimta svētais. Uz tikšanos ar Francisku ieradās arī vairāki kori un vācu studentu
grupiņa, kas bija paņēmusi līdzi daudzus skolām domātus krucifiksus, lai pāvests tos
pasvētītu.