Atrasties Baznīcas iekšienē, neapstāties tās priekštelpā

„Atrasties Baznīcas iekšienē, neapstāties tās priekštelpā,” tāds ir pāvesta aicinājums, kas izskanēja šīrīta Svētajā Misē. Francisks atzīmēja, ka kristiešiem ir jājūtas par Baznīcas daļu. Baznīca neskatās uz cilvēka grēku, bet uz sirdi, ko cenšas dziedināt. Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus izvēlējās divpadsmit kolonnas, uz kurām celt Baznīcu, sevi liekot par „pamatu” un „stūrakmeni”. Vēlāk Viņš plaši atvēra šīs Baznīcas durvis jebkuram cilvēkam bez izņēmumiem, jo Kristum interesē mīlēt un dziedināt sirdis, nevis mērīt grēkus.

Pāvests savas šīrīta pārdomas risināja paralēli Evaņģēlija lasījumam, kurā stāstīts par Baznīcas dzimšanu līdz ar apustuļu aicināšanu. Francisks savu uzmanību veltīja arī svētā Pāvila vēstulei, kurā Baznīca aprakstīta kā celtne, kura aug uz stipriem pamatiem. Svētais tēvs īpaši izcēla Jēzus rīcību, ceļot Baznīcu. Jēzus vispirms attālinājās, lai lūgtos, vēlāk nokāpa, gāja pie mācekļiem, izvēlējās divpadsmit un vienlaikus pieņēma un dziedināja tos , kuri vēlējās Viņam tikai pieskarties:

„Jēzus lūdzas, Jēzus aicina, Jēzus izvēlas, Jēzus sūta mācekļus, Jēzus dziedina pūli. Jēzus, būdams šīs svētnīcas stūrakmens, dara tās iekšienē visu šo darbu: tas ir Viņš, kas Baznīcu tādā veidā ved uz priekšu. Kā teica Pāvils, šī Baznīca ir uzcelta uz apustuļu pamata. Tas ir tas, ko Viņš šeit izvēlējās. Viņš izvēlējās divpadsmit – visus grēciniekus. Jūda nebija vislielākais grēcinieks. Nezinu, kurš bija vislielākais grēcinieks… Jūda, nabadziņš, ir tas, kurš aizvērās mīlestībai un tāpēc kļuva nodevējs. Taču visi aizbēga smagajā ciešanu brīdī un atstāja Jēzu vienu. Visi ir grēcinieki. Taču Viņš izvēlējās.”

Pāvests apgalvoja, ka Jēzus mūs visus vēlas Baznīcas iekšienē – nevis kā ciemiņus, vai svešiniekus, bet kā tādus, kuriem ir pilsoņu tiesības. Baznīcas iekšienē mēs neesam caurgājēji. Tajā atrodas mūsu saknes. Tajā ir arī mūsu dzīve:

„Mēs esam pilsoņi, šīs Baznīcas līdzpilsoņi. Ja neienāksim šai svētnīcā un nebūsim šīs konstrukcijas daļa, kamēr mūsos nedzīvos Svētais Gars, mēs neesam Baznīcā. Mēs esam pie tās durvīm un skatāmies: „Vai, cik skaisti… jā, tas gan ir skaisti… Kristieši, kuri neiet tālāk par Baznīcas uzņemšanas telpu, atrodas vienīgi pie tās durvīm. „Jā, esmu katolis, jā, bet ne jau nu pārāk…”.

Pāvests uzsvēra, ka šādam izturēšanās veidam nav jēgas, salīdzinot ar bezgalīgo mīlestību un žēlsirdību, kāda Jēzum ir pret katru cilvēku. To pierāda Kristus attieksme pret Pēteri, kuru Viņš iecēla par Baznīcas galvu. Arī ja šī pirmā kolonna Jēzu nodod, Jēzus atbild, tai piedodot un saglabājot to savā vietā:

„Jēzum nebija svarīgs Pētera grēks. Viņš meklēja sirdi. Taču, lai šo sirdi atrastu un to izdziedinātu, Viņš lūdzās. Jēzus, kurš lūdzas arī par katru no mums un kurš dziedina katru no mums. Mēs nevaram saprast Baznīcu bez šī Jēzus, kurš lūdzas, un bez šī Jēzus, kurš dziedina. Lai visiem mums Svētais Gars palīdz saprast šo Baznīcu, kuras spēks slēpjas Jēzus lūgšanā par mums, un kura spēj dziedināt mūs visus!”

I. Šteinerte/VR