Lai sargātu sirdi pret ļaunumu, pastāv sirdsapziņas izmeklēšana

„Lai neļautu mūsu sirdī ienākt ļaunumam, pastāv sena, bet ļoti laba prakse – sirdsapziņas izmeklēšana,” norādīja pāvests Francisks piektdienas rīta Svētajā Misē. Evaņģēlijs šai dienā atgādina, ka sātans vienmēr pie mums atgriežas un nekad nebeidz cilvēku kārdināt. „Sātanam ir pacietība,” apgalvoja pāvests Francisks. Viņš nelaiž vaļā to, ko vēlas sev, proti, mūsu dvēseli:

„Pēc kārdinājumiem, tuksnesī, kad Jēzu kārdināja sātans, Lūkas versijā ir teikts, ka viņš Viņu palaida vaļā uz kādu laiku, taču visu dzīvi pie Jēzus atgriezās un atgriezās – kad Jēzus tika pakļauts pārbaudījumiem, kad Viņam tika liktas lamatas, Viņa ciešanās, līdz pat Krustam. „Bet tu taču esi Dieva Dēls, nāc, nāc pie mums, lai mēs tad varētu ticēt”. Un mēs visi zinām, ka šis vārds skar sirdi: „Bet tu to spēj? Parādi man! Nē, tu neesi spējīgs!” Gluži tāpat kā līdz pat beigām sātans izturējās pret Jēzu, viņš izturas arī pret mums”.

Pāvests uzsvēra, ka ir jāsargā mūsu sirds, kurā mājo Svētais Gars, lai tajā neienāk citi gari. Sargāt sirdi, tāpat kā sargājam māju – aiz atslēgas! Pie tam, vienmēr ir jābūt nomodā pār savu sirdi, tāpat kā sargiem. „Cik daudzreiz tajā ienāk ļaunas domas, ļauni nodomi, greizsirdība, skaudība,” teica Francisks. „Daudzas lietas, kas ienāk. Bet, kurš tad atvēra durvis? Kā tie tika iekšā? Ja es nepamanu, kas norisinās manā sirdī, tad mana sirds kļūst kā laukums, kur visi nāk un iet. Tad tā ir sirds bez intimitātes, sirds, kurā Kungs nevar runāt un kurā Viņš netiks arī uzklausīts.”

„Un Jēzus saka ko citu, kas šķiet nedaudz dīvaini: „Kas ar mani nevāc kopā, tas izbārsta”. Viņš izmanto vārdu „vākt”. Ja mums ir savākta sirds, sirds, par kuru zinām, kas tajā notiek, tad varam izmantot ļoti seno, bet labo Baznīcas praksi – sirdsapziņas izmeklēšanu. Kurš no mums vakarā, pirms dienas beigām, kad paliek viens, vai viena, sev pajautā: Kas šodien darījās manā sirdī? Kādas lietas ir gājušas tai cauri? Ja to nedarām, tad patiešām neprotam būt nomodā pār savu sirdi un to sargāt.”

Francisks piebilda, ka sirdsapziņas izmeklēšana ir žēlastība, jo sargāt savu sirdi, nozīmē sargāt Svēto Garu, kurš mājo tajā”:

„Mēs zinām, Jēzus runā par to skaidri, ka dēmoni atgriežas. Vienmēr! Arī dzīves beigās, Viņš dod mums piemēru. Un lai sargātu, būtu nomodā, lai sirdī neienāktu dēmoni, ir jāprot savākties, proti, palikt klusumā savā un Dieva priekšā, un dienas beigās pajautāt: „Kas šodien notika manā sirdī? Vai tajā ienāca kāds, kuru nepazīstu? Vai atslēga ir kārtībā? Un tas mums palīdzēs aizsargāties pret daudziem ļaunumiem, arī pret tiem, kurus varam izdarīt mēs, ja mūsos ienāk šie dēmoni, kas ir tik viltīgi, un beigās mūs visus piekrāpj.”

I. Šteinerte/VR