Vai izvēlamies pareizo pestīšanu?

“Pestīšana ir tikai Jēzū, nevis daudzajos cilvēku izdomātajos priekšrakstos,” apliecināja pāvests piektdienas rīta Svētajā Misē. Francisks atzīmēja, ka Dieva vienīgā vēlēšanās ir izglābt cilvēci, taču problēma ir tā, ka cilvēks bieži vēlas diktēt pestīšanas noteikumus. Tas ir dramatisks paradokss, kas rodams arī daudzās Bībeles lappusēs un savu kulmināciju sasniedz Kristus šīszemes dzīves notikumos. Pāvests sprediķī vadījās pēc Evaņģēlija fragmenta, kurā Jēzus izsaka visu savu rūgtumu, redzot, ka pret Viņu ar nelabvēlību izturas Viņa paša ļaudis, kas pagriež muguru Viņa vēstij.

„Ja Tirā un Sidonā būtu notikuši brīnumi, kas ir notikuši jūsu vidū,” Jēzus saka Korozainā un Betsaidā, „tad viņi jau sen nožēlotu grēkus”. Pāvests norādīja, ka šai bargajā, bet arī sarūgtinājuma pilnajā salīdzinājumā ir ietverta visa pestīšanas vēsture. Gluži tāpat kā tika nogalināti pravieši pirms Jēzus, jo viņi šķita neērti, notiek izrīkošanās arī ar Jēzu. Pāvests teica, ka tā ir tautas vecāko izraisīta drāma, kurā notiek pretošanās pestīšanai:

„Tieši vadošā klase ir tā, kas aizver durvis veidam, kādā Dievs vēlas mūs atpestīt. Un tāpēc var saprast spēcīgos Jēzus dialogus ar sava laika vadošo klasi. Viņi strīdas, mēģina Jēzu izprovocēt, liek Viņam lamatas, lai redzētu, vai Viņš tajās iekritīs, jo viņi pretojas būt atpestīti. Jēzus viņiem saka: „Bet, es jūs nesaprotu! Jūs esat kā bērni: mēs spēlējām jums stabuli, bet jūs nedejojāt, mēs jums dziedājām raudu dziesmu, bet jūs neraudājāt. Ko jūs īsti gribat? – Gribam panākt pestīšanu savā veidā! – Vienmēr pastāv šī aizvērtība pret Dievu!”

Pāvests atšķir šo tautas vecāko attieksmi no ticīgās tautas, kura saprot un pieņem Jēzus nesto pestīšanu. Tautas vecākie pestīšanu reducē līdz 613 priekšrakstu izpildīšanai, kas Franciska vārdiem runājot, „ir radīti viņu intelektuālā un teoloģiskā drudža iespaidā”:

„Viņi netic žēlsirdībai un piedošanai. Viņi tic upuriem, Viņi tic visam sistematizētajam, stingri sistematizētajam. Tā ir pretošanās pestīšanai drāma. Arī mums, katram no mums iekšā ir šī drāma. Taču nāks par labu pajautāt: kā es vēlos tikt atpestīts? Savā veidā? Garīguma veidā, kas man patīk, bet kas ir ieciklēts, kur viss ir skaidrs un šķiet, nepastāv risks? Vai arī dievišķā veidā, proti, ejot Jēzus ceļu, kas mūs vienmēr pārsteidz, kas vienmēr mums atver durvis tam Dieva Visvarenības noslēpumam, kas ir žēlsirdība un piedošana?”

Pāvests Francisks uzsvēra, ka mums nāks par labu padomāt, ka šī drāma mīt mūsu sirdī. Padomāt par to, vai nejaucam brīvību ar autonomiju, vai izvēlamies pareizo pestīšanu:

„Vai ticu, ka Jēzus ir Mācītājs, kurš māca mums pestīšanu, vai staigāju pa labi un pa kreisi, meklējot kādu guru, kurš iemācīs man citu „pestīšanu”? Vai eju visdrošāko ceļu, vai patveros zem priekšrakstu un daudzo, cilvēku izdomāto baušļu jumta? Un tādējādi jūtos drošs un ar šo – varbūt nedaudz par stipru teikts, „drošību”, pērku sev pestīšanu, ko Jēzus par velti dod ar Dieva beznosacījumu mīlestību? Šodien nāks par labu uzdod šos jautājumus. Un pēdējais: vai es pretojos Jēzus pestīšanai?”

I. Šteinerte/VR