Universālais Svētā tēva lūgšanu nodoms oktobrī ir veltīts mieram: Lai Kungs dāvā
mieru tiem pasaules reģioniem, kurus visvairāk skar karš un vardarbība!
„Lai
nekad vairs nebūtu kara, lai nekad vairs nebūtu kara!” – šis uzstājīgais sauciens
atskanēja pār pāvesta Franciska lūpām 2013. gada 7. septembra lūgšanu vigīlijas laikā.
Toreiz Svētā Pētera laukumā pulcējās aptuveni 100 tk. cilvēku, lai lūgtos par mieru
Sīrijā un visā pasaulē. Iniciatīvai atsaucās gan kristieši, gan arī nekristieši. „Kad
cilvēks domā tikai par sevi, par savām interesēm un centrā noliek pats sevi, kad padodas
varas un uzkundzēšanās kārdinājumam, kad ieņem Dieva vietu, tad visas attiecības tiek
sabojātas, viss tiek izjaukts”, sacīja pāvests. „Tad paveras durvis vardarbībai, vienaldzībai
un konfliktam”. Cīņa starp brāļiem turpinās arī šodien. No akmens laikmeta līdz pat
trešajam gadu tūkstotim pamatā nekas nav mainījies. Atšķirība ir tikai tā, ka ieroči
kļūst arvien modernāki un sirdsapziņas aizvien nejūtīgākas. Iznīcības, ciešanu un
nāves sēšana ir kļuvusi par normālu parādību.
Ko mēs varam darīt? Vai cits
ceļš ir iespējams? – jautāja Svētais tēvs. Vai mēs varam iziet no šī ciešanu un nāves
apburtā loka? Vai pratīsim no jauna staigāt pa miera ceļiem? „Es gribētu, lai šovakar
no visām pasaules malām mēs kliegtu: Jā, mēs visi to varam”, viņš turpināja. „Es gribu,
lai katrs no mums, sākot ar vismazāko un beidzot ar vislielāko, līdz pat tiem, kuri
ir aicināti valdīt pār nācijām, atbild: Jā, mēs to gribam!” Francisks paskaidroja,
ka kristīgā ticība liek mums raudzīties uz krustu. Uzlūkojot krustu, varam salasīt
Dieva atbildi. Tur vardarbībai netika atbildēts ar vardarbību, nāvei netika atbildēts
ar nāvi. Krusta klusumā apklust ieroču troksnis un runā izlīgšana, piedošana, dialogs,
miers. Svētais tēvs aicināja visus ielūkoties savas sirdsapziņas dziļumos un sadzirdēt
tās balsi, kas aicina mūs pārvarēt savas savtīgās intereses un vienaldzību, un atvērties
dialogam un izlīgšanai. Mieru var panākt tikai ar mieru – viņš uzsvēra. Miera atslēgas
ir piedošana, dialogs un izlīgšana.
Evaņģelizācijas nodoms ir saistīts ar
Pasaules Misiju dienu, kuru šogad atzīmēsim 19. oktobrī, un tas skan šādi: Lai
Pasaules Misiju diena katrā kristietī atmodina dedzību, kas nepieciešama Evaņģēlija
nešanai pasaulē!
Apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium” (Evaņģēlija
prieks) pāvests Francisks raksta: „Baznīca, kas ‘iziet’, ir kopiena, kas sastāv no
mācekļiem-misionāriem, kuri uzņemas iniciatīvu, iesaistās, atbalsta, nes augļus un
svin”. Svētais tēvs runā par misionāru izvēli, kas spēj pārveidot visu tā, ka paražas,
stils, grafiki, runas veids un visas Baznīcas struktūras kļūtu par piemērotu gultni
mūsdienu pasaules evaņģelizācijai, nevis Baznīcas pašsaglabāšanai. Struktūru pārveide,
ko prasa pastorālā atgriešanās, var tikt saprasta tikai sekojoši: rūpēties, lai visas
šīs struktūras kļūtu misionārākas, lai parastā pastorālā kalpošana visās tās formās
būtu ekspansīvāka un atvērtāka, lai pastorālie kalpotāji vienmēr ieņemtu „iziešanas”
nostāju un tādējādi tiktu veicināta pozitīva reakcija no visu to cilvēku puses, kuriem
Jēzus piedāvā Savu draudzību. Kā Jānis Pāvils II savulaik teica Okeānijas bīskapiem:
„Lai nepieļautu Baznīcas zināma veida noslēgšanos sevī, katra tās atjaunotnes pasākuma
mērķim ir jābūt misijai”.
Draudze nav novecojusi struktūra – atgādina Francisks.
Tai piemīt liela elastība, un tieši tāpēc tā var pieņemt ļoti dažādas formas, kas
gan no prāvesta un kopienas prasa atvērtību un radošu pieeju. Kaut arī draudze noteikti
nav vienīgā iespējamā evaņģelizējošā institūcija, tā turpinās būt Baznīca, kura dzīvo
savu dēlu un meitu vidū, ja tikai spēs nemitīgi pārveidoties un pielāgoties. Tas var
tā notikt, ja draudze patiešām ir kontaktā ar savu cilvēku ģimenēm un to dzīvi un
nepārvēršas smagnējā, no ļaudīm atrautā struktūrā vai egocentriskā izredzēto grupā.
Draudze ir Baznīcas klātbūtne uz vietām, vide, kurā notiek Vārda uzklausīšana, kristīgās
dzīves izaugsme, dialogs, pasludināšana, dāsni žēlsirdības darbi, adorācija un celebrēšana.
Ar visu savu darbību draudze iedrošina un veido savus locekļus kā evaņģelizācijas
nesējus. Tā ir kopienu kopiena, svētnīca, kur izslāpušie tiek padzirdināti, lai varētu
turpināt ceļu, tas ir centrs, kas pastāvīgi sūta pasaulē misionārus.