Nenodoties "teatrālām vaimanām", bet lūgties par tiem, kas patiešām cieš!
„Izvairīties no uzspēlētām vaimanām, lūgties par tiem, kas patiešām cieš,” aicināja
pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. Viņš apliecināja, ka arī vaimanas dzīves tumšajos
brīžos kļūst par lūgšanu, un tai pašā laikā lika piesargāties no „teatrālām vaimanām”.
Francisks atgādināja par lielajām traģēdijām, kas norisinās šodien, mūsdienu pasaulē.
To skaitā ir arī kristiešu padzīšana no mājām viņu ticības dēļ.
Baznīca šodien
lasa par Ījaba ciešanām. Ījabs nolād dienu, kurā piedzimis un viņa lūgšana šķiet vaimanas.
Pāvests teica, ka Ījabs ir pakļauts pārbaudījumiem. Viņš ir zaudējis visu savu ģimeni,
visus īpašumus, zaudējis veselību un visa viņa miesa ir klāta pretīgām vātīm. Francisks
pasvītroja, ka tai brīdī ir izsīkusi Ījaba pacietība un viņš saka šīs lietas. Tās
ir netīkamas! Taču viņš vienmēr ir radis runāt patiesību, un tas, ko viņš izjūt šai
brīdī, ir patiesība. Arī Jeremijs izmanto gandrīz tos pašus vārdus: „Lai nolādēta
diena, kurā piedzimu!” Taču, vai šis vīrs zaimo? „Šis ir mans jautājums,” teica pāvests
Francisks – „vai šis vīrs, kurš atrodas vienatnē, šādā situācijā, vai viņš zaimo?”
„Vai
Jēzus, vaimanājot un prasot „Tēvs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” zaimo? Tas ir noslēpums.
Daudzreiz esmu dzirdējis cilvēkus, kuri pārdzīvo smagas, sāpīgas situācijas, kas ir
daudz zaudējuši, vai jūtas vientuļi un atstāti, un kas nāk vaimanāt un prasīt: „Kāpēc?
Kāpēc?” Viņi saceļas pret Dievu. Un es tiem saku: „Turpini lūgties šādā veidā, jo
arī tā ir lūgšana! Tā bija lūgšana, kad Jēzus teica savam Tēvam „Kāpēc Tu esi mani
atstājis?”
Francisks norādīja, ka lūgšana ir arī Ījaba vaimanas, jo lūgties,
nozīmē kļūt patiesiem Dieva priekšā. Un Ījabs citādi rīkoties nespēja. Pāvests piebilda,
ka lūgties vajag ar realitāti. Patiesa lūgšana nāk no sirds, no brīža, kādā cilvēks
atrodas. Vaimanas ir lūgšana dzīves tumšākajos brīžos, kad neredzam cerību, neredzam
apvārsni:
„Un daudzi cilvēki, daudzi šodien atrodas Ījaba situācijā. Daudzi
labi cilvēki, kā Ījabs, nesaprot, kas ir noticis, kāpēc ir tā. Daudzi brāļi un māsas,
kuriem nav cerības. Padomāsim par traģēdijām, par lielajām traģēdijām, piemēram, šie
mūsu brāļi, kuri tāpēc, ka ir kristieši, ir padzīti no mājām un palikuši bez nekā:
„Bet, Kungs, es Tev ticēju. Kāpēc? Vai ticēt Tev ir tik ļauni, Kungs?”
Pāvests
aicināja padomāt arī par veciem ļaudīm, kas ir atstāti, padomāt par slimajiem, par
daudziem vientuļiem ļaudīm, par tiem, kas vieni paši mīt slimnīcās. Francisks apliecināja,
ka Baznīca lūdzas par visiem šiem cilvēkiem, arī par mums, kad nonākam tumsas situācijās.
Baznīca uzņemas šīs sāpes uz sevi un lūdzas! Taču mēs bez slimībām, bez bada, bez
nozīmīgām vajadzībām, tad, kad jūtam nedaudz tumsas dvēselē, sākam domāt, ka esam
mocekļi un pārstājam lūgties. Ir arī tādi, kas saka: „Esmu dusmīgs uz Dievu un Misi
vairs neapmeklēju!” „Taču, kāpēc?” jautāja pāvests. „Pavisam neliela nieka dēļ,” viņš
atbildēja. Francisks atgādināja, ka svētā Terēze no Bērna Jēzus pēdējos savas dzīves
mēnešos centās domāt par debesīm, taču juta sevī balsi, kas teica: „Neesi muļķe, nefantazē.
Zini, kas tevi sagaida? Nekas!”
„Daudzreiz piedzīvojam šādu situāciju. Ir daudzi
cilvēki, kas domā, ka viņi beigs savu dzīvi un nekas vairs nesekos. Taču viņa, svētā
Terēze, lūdzās un prasīja spēku, lai ietu uz priekšu, cauri tumsībai. Tas saucas „ieiet
pacietībā”. Mūsu dzīve ir pārāk viegla, mūsu vaimanas ir teātra vaimanas. Šo vaimanu
priekšā, šo daudzo cilvēku, daudzo brāļu un māsu vaimanu priekšā, kuri atrodas tumsībā,
ir pazaudējuši gandrīz vai atmiņu, gandrīz vai cerību, kuri dzīvo trimdā ārpus sevis,
ir paši sevi izsūtījuši – nekas neseko! Arī Jēzus ir nogājis šo ceļu: kopš vakara
Olīvu kalnā līdz pēdējam vārdam Krustā: „Tēvs, kāpēc Tu esi mani atstājis?”
Pāvests
Francisks norādīja uz divām lietām, kas varētu kalpot tumsas brīžos. Pirmā: sagatavoties
tai. Sagatavot sirdi šim brīdim. Otrā: Lūgties, kā lūdzas Baznīca un kopā ar Baznīcu
par daudzajiem brāļiem un māsām, kas izcieš trimdu ārpus sevis, tumsā un ciešanās,
bez cerības.
Noslēgumā pāvests vēlreiz apliecināja, ka Baznīca lūdzas par šiem
„Jēzum līdzīgajiem cietējiem”, kas ir visās malās.