Klausīties Evaņģēliju un dzīvot saskaņā ar to!

„Nesarežģīsim Evaņģēliju! Klausīsimies to un dzīvosim saskaņā ar to,” pamudināja pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. Francisks atzīmēja, ka kristīgā dzīve ir vienkārša – klausīties Dieva Vārdu un pielietot to praksē, neaprobežojoties ar Evaņģēlija „lasīšanu”, bet pajautājot sev, kādā veidā tajā ietvertie vārdi uzrunā dzīvi. Vārdi, ko sacīja Jēzus, izklausījās jauni, tāpat kā jauna likās autoritāte, kas tos izrunāja. Vārdi, kas aizsniedza sirdi un kuros daudzi sajuta pestīšanas spēku. Tāpēc ļaužu pūļi sekoja Jēzum. Taču bija arī tādi, kas sekoja savtīgas izdevības dēļ, nerūpējoties par sirds tīrību, varbūt tikai vēlēdamies kļūt nedaudz labāki.

Pāvests atzīmēja, ka divos gadu tūkstošos šis scenārijs nav daudz ko mainījies. Arī šodien daudzi klausās Jēzu tāpat kā tie deviņi lepras slimnieki Evaņģēlijā, kas būdami laimīgi par atgūto veselību, aizmirsa par Jēzu, kurš viņiem to atgrieza:

„Bet Jēzus turpināja runāt uz cilvēkiem un mīlēja cilvēkus un pūli tik lielā mērā, ka uzskatīja tos par „savu māti un saviem brāļiem”. Un paskaidroja: „tie klausās Dieva Vārdu, un to izpilda”. Tie ir divi apstākļi, lai sekotu Jēzum: klausīties Dieva Vārdu un izpildīt to praksē. Tā ir kristīgā dzīve, ne vairāk, ne mazāk. Vienkārša. Vienkārša. Varbūt mēs to bijām padarījuši nedaudz sarežģītāku, ar daudziem paskaidrojumiem, kurus neviens nesaprot, taču kristīgā dzīve ir tāda: klausīties Dieva Vārdu un to praktizēt”.

Jēzus tiem, kas paziņoja, ka Viņu meklējot Viņa tuvinieki, atbild: „Mana māte un mani brāļi ir tie, kas klausās Dieva Vārdu un to izpilda.” Pāvests apliecināja, ka, lai klausītos Dieva Vārdu, Jēzus Vārdu, pietiek atvērt Svētos Rakstus, Evaņģēliju. „Taču šīs lappuses nevajag „lasīt”, tās ir jāklausās,” uzsvēra Francisks. Viņš aicināja arī pajautāt: „Ko man tas saka, ko tas saka manai sirdij? Ko ar šo Vārdu man saka Dievs?”

„Ikreiz, kad to darām – kad atveram Evaņģēliju, lasām fragmentu un sev jautājam: „Vai ar to Dievs runā uz mani, vai kaut ko man saka? Un ja saka, tad ko man saka? – tas nozīmē klausīties Dieva Vārdu, klausīties to ar ausīm un klausīties ar sirdi. Atvērt sirdi Dieva Vārdam! Jēzus ienaidnieki klausījās Jēzus Vārdu, bet atradās Viņam tuvu tikai tādēļ, lai meklētu kādu Viņa kļūdu, lai liktu Viņam paslīdēt, un pazaudēt autoritāti. Taču nekad viņi nejautāja: „Ko man saka Dievs ar šo Vārdu?” Un Dievs nerunā tikai uz visiem: jā, Viņš runā uz visiem, taču runā arī uz katru no mums atsevišķi. Evaņģēlijs ir uzrakstīts katram no mums”.

Pāvests Francisks apgalvoja, ka izmantot praksē to, kas ir uzklausīts, nav viegli, jo vieglāk ir dzīvot mierīgi, neraizējoties par Dieva Vārda prasībām. Konkrēti veidi, kā to darīt, ir Dieva baušļi, Svētības. Vienmēr paļaujoties uz Jēzus palīdzību, arī tad, kad mūsu sirds klausās, bet izliekas, ka nesaprot. Pāvests apgalvoja, ka Dievs ir žēlsirdīgs un piedod visiem, visus gaida, jo ir pacietīgs:

„Jēzus pieņem visus, arī tos, kas iet, lai dzirdētu Dieva Vārdu, taču vēlāk Viņu nodod. Padomāsim par Jūdu. „Draugs,” Viņš saka tai brīdī, kurā Jūda Viņu nodod. Kungs vienmēr sēj savu Vārdu, prasot tikai, lai mūsu sirds būtu atvērta to klausoties, un būtu labā griba izpildīt praksē. Tāpēc šodien lūgsimies ar Psalma vārdiem: „Vadi, mani, Kungs, pa Tavu baušļu taku,” proti, pa Tava Vārda taku, lai Tavā pavadībā es iemācītos to pielietot praksē!”

I. Šteinerte/VR