Par citu cilvēku defektiem runāt ar mīlestību, patiesību un pazemību!
„Īsta brālīga aizrādīšana ir sāpīga, jo tā tiek darīta ar mīlestību, patiesību un
pazemību. Taču, ja aizrādot jūtam patiku, tas nenāk no Dieva,” teica pāvests Francisks
šīrīta Svētajā Misē. Dienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus aizrāda tiem, kas saskata skabargu
brāļa acī un nepamana baļķi savā acī. Komentējot šo lasījumu, pāvests teica: „Nedrīkst
koriģēt cilvēku bez mīlestības un žēlsirdības. Nedrīkst veikt ķirurģisku iejaukšanos
bez anestēzijas: nedrīkst, jo slimnieks nomirs no sāpēm. Un tuvākmīlestība ir kā anestēzija,
kas palīdz saņemt dziedināšanu un pieņemt korekciju. Cilvēks tai brīdī ir jāattālina
no citiem, un jārunā ar viņu lēnprātīgi, ar mīlestību”.
„Otrkārt,” norādīja
pāvests, „ir jārunā ar patiesību: neteikt to, kas nav patiess! Cik daudzreiz mūsu
kopienās tiek runāts par otru cilvēku tas, kas nav patiess. Tā ir nomelnošana. Arī
tad, ja tas, ko runājam publiski, izrādās patiesība, cilvēkam tas atņem cieņu.” Francisks
norādīja, ka aprunāšana ievaino, tā dod pļaukas cilvēka cieņai, tās ir pļaukas cilvēka
sirdij. Pāvests atzina, ka tad, ja par mums tiek teikta patiesība, dažreiz to uzklausīt
ir grūti, taču, ja tā tiek teikta ar žēlsirdību un mīlestību, to pieņemt ir daudz
vieglāk.” Tātad, par citu cilvēku defektiem ir jārunā ar mīlestību:
Treškārt,
pāvests aicina aizrādīt ar pazemību: „Ja tev ir jākoriģē neliels defektiņš, atceries,
ka tev pašam tādu ir daudz un tie ir vēl lielāki”:
„Brālīga aizrādīšana ir
akts, kas tiek veikts, lai dziedinātu visu Baznīcas miesu. Baznīcas audeklā ir izveidojies
caurums, kas ir jāaizšuj. Tāpat kā mammas un vecāsmammas šujot un aizlāpot, to dara
smalki un uzmanīgi, tāpat ir jāizdara arī brālīgā aizrādīšana. Ja tu nespēj to veikt
ar mīlestību, žēlsirdību, patiesību un pazemību, tad tas, ko tu izdarīsi, būs apvainojums,
cilvēka sirds ievainojums. Tas, ko tu izdarīsi, būs kārtējā aprunāšana un tu kļūsi
akls liekulis, kā to saka Jēzus. „Liekuli, izņem sākumā baļķi no savas acs…” Atzīsti,
ka tu esi vēl lielāks grēcinieks nekā tas otrs, bet tev, kā brālim, ir jāpalīdz koriģēt
otrs.”
Pāvests ieteica, ka zīme, kas varbūt var palīdzēt, ir rodama tad, ja
redzam, ka kaut kas nav tā kā vajag, bet tomēr jūtam iekšēju prieku koriģēt otru personu.
Šais gadījumos ir jābūt uzmanīgiem, jo šis prieks nenāk no Kunga:
„Kungā vienmēr
ir krusts, grūtības kaut ko paveikt. Kungā vienmēr ir mīlestība, kas mūs pavada ar
lēnprātību. Nebūt tiesnesim! Mums, kristiešiem, piemīt kārdinājums rīkoties kā likuma
sargiem: iziet no grēka spēles un no žēlastības, it kā mēs būtu eņģeļi… Nē! Un tas
ir tas, ko saka Pāvils: „Lai nenotiek tā, ka sludinādams citiem, pats tieku atmests”.
Un kristietis, kurš kopienā nepiekopj arī brālīgu aizrādīšanu – mīlestībā, patiesībā
un pazemībā, ir atmestais. Viņš nav spējis kļūt par nobriedušu kristieti. Lai Kungs
mums palīdz šai brālīgajā kalpošanā, kas ir tik skaista un tik sāpīga, palīdzēt brāļiem
un māsām būt labākiem, un lai vienmēr palīdz to darīt ar mīlestību, patiesību un pazemību!”